Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Manas neparastās pieredzes / Maldīgā identificēšanās.

+ Pievienot rakstu


Maldīgā identificēšanās.

Īsti pat nezinu kā, lai šo info nosauc, bet nāk prātā vārds – identitāte. Kaut kādā ziņā šis vārds darbojās kā atslēgas vārds informācijai, ko tobrīd jutu. Gan jau esat dzirdējuši stāstu par ‘’zemāko es’’ un ‘’augstāko es’’, kur zemākais es ir vairāk apveltīts ar cilvēka raksturīgām iezīmēm, bet augtākais es tiek dēvēts vēl par dvēseli, garu utt. Tad nu šis augstākā un zemākā ‘es’ stāstiņš man palīdzes kaut kādā ziņā salikt kopā to, ko jutu. 

Pirmais bija tāds blieziens par šo identitāti, ka cilvēkam ir identitāte, ka viņš sevi ir identificējis ar jeb kāda veida domām, ticībām, pieņēmumiem utt.(tā varētu turpināt vēl gari), ka tieši šis domājošais prāts un tā esošais saturs atspoguļo mūs un turklāt veido mūs. Ja tu esi cilvēks kam patīk zaļa krāsa, tad nu tavai identitātei piemīt šāda veida īpašības, varbūt tev patīk jāt ar zirgu, skriet vakaros pēc darba, nodarbināt sevi ar kaislīgām diskusijām, bet neatkarīgi no tā ko darīsi, tas veidos tavu identitāti. Ceru, ka doma ir skaidra. Nāk prātā piemērs, kā katram mums radu vai draugu lokā vienmēr atrodas kāds indivīds, kas izceļas ar savām neparastajām vai specifiskajām personības iezīmēm, mēs visi viņus ieraugam vai atpazīstam neparastās personības dēļ. Tad nu lūk, šo personību varētu dēvēt par identitāti, kas arī katram mums piemīt. Šis cilvēks ir sevi identificējis ar domām. Bet mēs jau neredzam ka domājam, tas notiek automātiski, mēs automātiski kļūstam par savu domu nesējiem(vergiem) un šis domājošais saturs veido mūs, tas veido mūsu personību un identitāti. Mēs kļūstam pakļauti savām idejām, mēs kļūstam pakļauti savam domājošajam prātam un mēs kļūstam pakļauti šai neapzinātajai identitātei, bet mēs sevi nemitīgi asociējam ar to, mēs sevi asociējam ar šīm cilvēciskajām domām. Laikam atkal ir jārunā par cilvēka domājošo šaurību, par tā iekšējiem limitiem un robežām, kuram tas pats iet cauri, jo šī sajūta izcēla to, ka tu neesi tikai savas cilvēciskās domas, ka tava dzīve neaprobežojas tikai ar taviem pieņēmumie, ka cilvēks savā dabā spēj būt krietni plašāks. Arī es sevi redzu kā parastu cilvēku, kas var saslimt, kas var sabēdāties, kas var priecāties, ka man piemīt brīži kuros jūtos labi un kuros ne tik labi. Un ejot cauri šiem notikumiem, es esmu tajos pilnībā pazudi jeb pilnīgi iekšā. Tajos brīžos tu nedomā pa labi pa kreisi, varētu teikt angliski “action”, tu esi pazudis tajā notikumā, darbībā, rīcībā jeb pazudis savā domājošajā prātā. Šī sajūta teica, ka tā ir kā maldīga identitāte. Tu esi pats sev kļuvis par lamatām. Šo visu varētu saukt par šo ‘’zemāko es’’. Šī sajūta gandrīz kā pasmējās par šo zemākā es šaurību, par tām bezcerīgajām situācijām, kurās šī identitāte iekāpj, par to kā šis zemākais es tiek piesūcināts ar cilvēka dzīvi, ka dvēsele atļauj daļai no sevis kļūt kā atšķeltai un ar savu identitāti. Bet tu neesi tikai atšķelta daļa. Tā identitāte tev ir dota uz vienu dzīvi, tas ir tavs cilvēka formāts. Tā ir tā daļa no vienādojuma un šo vienādojuma daļu sauc par cilvēku.

Tad nu arī otra puse. Un par to kā es to ieraugu. Manī paveras daļa, kas nesākas manā domājošā prātā. Es to jūtu. Jūtu ka domas ir pierimušas un tās vairs nav galvenās noteicējas par situāciju. Šī dziļākā sajūta iznāk laukā un izgaismo man šī zemākā es puses, šī zemāka es dabu. Tajā brīdī es nejūtu vairs to identificēšanos ar dzīves norisēm. Tā it kā daļa Nika tiktu pastumta malā un cauri iznāktu kāda cita lielāka un saprotošāka daļa. Šī daļa nenomet zemē personību un nepārbradā tai pāri, tā drīzāk iedod vēl telpu un pastāsta manam zemākajam es, ka klau, tu baigi sevi ierobežo, tu pats sevi aprobežo. Tas būtu tā it kā cilvēks domātu, ka visa viņa sākums ir tikai šī viņa cilvēciskā daļa, viņš sevi ir identificējis kā cilvēku un tas arī tic, ka viņa ceļa sākums ir nākšana šajā pasaulē un visa dzīvība, kas viņā ir, ir tikai tā, ko piedāvā versija – cilvēks. Kaut kādā ziņā tas arī tic ka šī dzīvība beidzas pie nāves, ka visas atrakcijas tad būs beigušās. Bet nu redz, sajūta saka ka tā nav. Tās noskaņas ko man dod šī sajūta, drīzāk saka, ka cilvēka skata punkts uz dzīvi ir diez gan limitēts, ka cilvēkā dabā ir bailes, ka šīs bailes attur personību rīkoties, ka komplicētas situācijas ar smagām domām neatvieglo mūsu spēju rīkoties, bet gan mēs cilvēciski prātuļojam. Nu tā sajūta visnotaļ gribēja pateikt, ka tu neesi tikai cilvēks, ka tev nav jāuzliek sev limiti tikai tādēļ ka identificējies ar noteiktām domām, idejām. Tā sajūta nes sev līdzi noskaņas kurās gribas teikt, ka tevi nevar samalt dzīve, jo tu neesi puteklis plašajā pasaulē. Šī sajūta drīzāk nobrucina to visu tik būtisko pie kā dzīve pieķeramies. Tā tevi pavelk nost no tuvplāna, pa kuru ņemies.

Es pieļauju, ka tāpēc garīgās prakses piedāvā meditēt. Ka caur to tu it kā pats mēģini malā nolikt savu cilvēcisko daļu un sajust to dziļāko būtību. Un caur dziļākās būtības sajūtām tu dod restartu savai maldīgajai identifikācijai. Tā it kā tavam zemākajam es tiktu atklāti kosmiskie brīnumi. 

 


   Autors : Niks
   Mani raksti [ 13 ] ->

   Datums : 2017-09-01 06:56:22

Mums patīk              621



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Closed account
Ilūzija - pasaules sevis piedāvājums. Ne tas, kas patiesībā pasaule ir, bet tas, ko viņa par sevi domā.
Ilūzija - cilvēka sevis piedāvājums pasaulei. Ne tas, kas patiesībā ir pats cilvēks, bet tas, ko viņš domā par sevi. Ko iemācījies domāt par sevi.
Abos gadījumos - meli. Ne patiesība. Jo cilvēka apziņa, prāts nepilnīgi, neattīstīti.
Kad sākas garīgā attīstība, bet tā sākas ar "piedzimšanu no augšienes", cilvēks iemācās, burtiski, redzēt sevi tādu, kāds ir patiesībā.
Un turpmākajā dzīvo jau vairāk ar patiesību. Ilūzija zaudē savu varu pār šādu cilvēku.

Apzinos, ka manis stāstītais izklausās nesaprotams. Un kāpēc vispār stāstu, ja to apzinos?
Laikam tādēļ, lai cilvēki, kuri maldīgi iedomājas savu zemāko es kā ko nepiedienīgu augstākajām sfērām, būtu dzirdējuši par izcili nozīmīgo nepieciešamību attīstīt šo savu miesas "es", dzīvojošo ilūzijās, līdz augstākā "es" brīvībai no ilūzijas, nemirstībai.
"Cilvēks" satur septiņus ķermeņus. Neviens no tiem nav maznozīmīgāks par citiem.

Datums : 17/09/02 10:11        Lasīt vairāk ->

Kārlis
"Kā tu zini , ka tu skaties uz realitāti, nevis ka viņa skatās uz tevi?" likās iederīgs tekstiņš Ideja tāda , ka šķiet ap renesanses laiku mainījās cilvēka uztveres modelis (Par augstāko vērtību pasludina cilvēku un pārējo pasauli skata caur cilvēku mērķa un vajadzību prizmu), pirmstam cilvēks vairāk identificējās ar savu vietu pasaulē un tās kārtību, tagad ar savu statusu un savu kārtību.

Datums : 17/09/02 02:06        Lasīt vairāk ->

Linda
Žmiedzu no visām pusēm ) Raksti!

Datums : 17/09/01 10:21        Lasīt vairāk ->

Matt
Nikij man tavi channelingi un info pietrukst!! paldies!

Datums : 17/09/01 08:59        Lasīt vairāk ->

Oskars Aniņš
Vienmēr ir licies interesanti kāpēc cilvēki kaut kādā veidā sevi identificē. Redzams ir tas,ka viņi nav tieši tādi kādi viņi ir, bet spēlē itkā kādu sevis iedomāto lomu. Interesanti, dzīve ir forša

Datums : 17/09/01 08:00        Lasīt vairāk ->