Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Apaļais galds / Ko nozīmē būt esošajā momentā

+ Pievienot rakstu


Ko nozīmē būt esošajā momentā

Ko nozīmē būt esošajā momentā


 


Lielākoties, kad cilvēks saskaras ar apzinātības un apskaidrības prakses aprakstu, viņš it kā "iebūvē" šo praksi savā pasaulē, radot tur šīs prakses projekciju. Lasītājs, kurš iegrimis savās domās, sastapdams reālās pasaules aprakstu, sāk meklēt šo reālo tajā, kur ir iegrimis. Kad ir nepieciešams kaut ko atrast, cilvēks, pieraduma pēc, iegrimst savu domu pasaulē. Piemēram, ja ņemam par piemēru tāda vienkārša priekšmeta, kā glāze, atrašanu uz galda, pirmkārt, mēs šo glāzi meklējam savā prātā. Ķermenis automātiski veic darbības un dodas "fotografēt" realitāti, lai pēc tam prāts turpinātu meklējumus uz šīm mentālajām "fotogrāfijām", realitātes nospiedumiem.

Kad runa ir par to, lai sāktu visu redzēt kā tas ir - tas ir jāuztver burtiski, cik vien iespējams vienkārši un praktiski. Kļūdaini būtu domāt, ka redzēt visu reālajā gaismā, nozīmē atcerēties notikumus un censties no tiem izdarīt kādus (kaut arī pareizus, vai derīgus) secinājumus.

Redzēt visu kā tas ir - redzēt tagadni, to, kas ir tagad, starp pagātni un nākotni, bez iedomu nokrāsas. Redzēt visu kā tas ir - apzināties, ka Jūs īstenībā visu laiku esat tagad. Prāts projicē laika filmas uz apziņas ekrāna. Bet realitātē Jūs vienmēr esat tagadnē, spontāni, bez speciālas piepūles vai nolūka. Redzēt visu kā tas ir nozīmē, ka visi, tā saucamie, notikumi tiek uztverti patiesā gaismā, kā tagadnē notiekošas domformas. Tām nav nekāda sakara ne ar nākotni, ne ar pagātni, tās ir savdabīgi iluzori, mirgojoši raibumi uz parasta, spontāna tagadnes mirkļa fona.

Kādēļ bieži vien paiet gadi, lai apzinātos acīmredzami vienkāršu patiesību? Iemesls tam ir prāta ieradums. Personība nevar uztvert bezpersonisko savas iedabas dēļ. Atnākot gaismai, tumsa vienkārši izklīst. Tāpat mijiedarbojas personība un Augstākā apziņa. Kaut gan, ja mēs uzskatām, ka tas ir darbietilpīgs process, vai kaut kas mistisks, prātam netverams - šīs mūsu domas un pārdzīvojumi paši rada visus sarežģītos aspektus. Prāta ieradumu pārvarēšanai eksistē koncentrēšanās un apskaidrības tehnikas (meditācijas). Taču, kaut kādā mērā, arī šīs tehnikas ir kaut kas mākslīgs, savdabīga spriedze uz tā fona, kas viegli un brīvi eksistē pats par sevi, ikkatrā dzīves mirklī.

Tomēr meditācija ir viens no pēdējiem pakāpieniem. Ja mēs to pirms laika atmetam, tad, iespējams, liedzam sev reālu iespēju pacelties augstāk. Kaut kādā mērā, visas apskaidrības tehnikas ir smalka spriedze, lieka rosība. Mēs, it kā, steidzinām dzīvi, gaidīdami kādus rezultātus no prakses nākotnē. Šis ir viens no vareniem paradoksiem. Nav kur steigties. Šīs prakses "nākotnes mērķis" vienmēr ir klātesošs tagad.

Varam mēģināt to iedomāties virtuālas piramīdas veidā, kuras pamatne ir kustības pamats un, pēc būtības, arī pamata mērķis. Piramīdas ķermenis - ceļš, izstiepts laikā. Piramīdas galotnē atrodas avots, Radītāja acs, kuram arvien pietuvojoties, mēs ar izbrīnu ieraugām, ka tur nekā nav. Piramīdas galotne bezgalīgi sašaurinās un izzūd. Ceļa mērķis, kas mūs gaidīja kaut kur nākotnē, pēkšņi atkailinās tagadnē. Tas nav vienkārši sasniegums, tā ir paradoksāla apzināšanās, ka šis mērķis ir nevis kāds sajūtams pārdzīvojums vai forma, bet gan tas, kurā šīs formas un pārdzīvojumi nepārtraukti notiek.

Viss notiek esošā momenta telpā, šeit un tagad. Var teikt, ka gadu atpakaļ Jūs bijāt tagadnē, un arī tagad tur esat. Tomēr der atcerēties, ka pieminētais "gadu atpakaļ" ir nevis notikums, kas palicis pagātnē, bet gan tikai mūsu doma. Nav pat svarīgi, par ko ir šī doma, svarīgi ir tas, ka tā notiek pašlaik, tagadnē. Viss, ko mēs zinām par sevi un par dzīvi - tās ir domas, kuras notiek tagadnē. Un, ja mēs tā apzināmies katru domu kā kaut ko, kas spontāni notiek pašreizējā momentā, mēs beidzot pārstājam steigties.

Personība nav gaidījusi, ka pāreja uz spontānu tagadnes apzināšanos notiek bez piepūles. Kaut kas mūsu iekšienē, zemapziņas līmenī, apzinās šīs vienkāršās patiesības gudrību, it kā saprāts, pieņemdams galīgos lēmumus, beidzot būtu sadzirdējis praktizējošā vēlmes. Pats praktizējošais pat precīzi nezināja, ko viņš gaida, tā kā bija iegrimis savā domu pasaulē. Vēlamā brīvība viņam neeksistēja tāda kāda tā ir, savas tīrās esības patiesajā būtībā. Brīvība, līdz tās iemantošanai, drīzāk ir noliegums, brīvība no sloga, no ciešanām un ierobežojumiem, bez kuriem tā neeksistē. Pieķeroties šādai "brīvībai", mēs pieķeramies arī šiem slogiem un ciešanām, jo bez tiem nebūtu brīvības koncepcijas. Tādējādi, tikai ar sapratni prāta līmenī, neko nevar sasniegt. Patiesā sapratne ir intuitīva un neizprotamā veidā notiek pati no sevis tad, kad mēs pilnīgi atslābināmies tagadnē.

Patiesajā sapratnē nav ne nolieguma, ne pieķeršanās. Kad prāts klusē, tajā atspīd realitāte. Jo vienkāršāka ir attieksme pret notiekošo, jo mierīgāks ir prāts. Vienkāršība, miers un skaidrība absolūtā nozīmē - tas viss ir viens vesels, bezgalīga, nedalāma būtība, kas notiek tagad.

Šis no  www.garavasara.com


   Autors : Mārcis
   Mani raksti [ 85 ] ->

   Datums : 2015-02-19 22:28:00

Mums patīk              141


Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


JūRa
Paldies, šis raksts paņēma, pat ļoti

Datums : 15/02/19 08:19        Lasīt vairāk ->

Closed account
Šis labs. Paldies!

Datums : 15/02/19 06:20        Lasīt vairāk ->

Mārcis
šito es vienkārši nevarēju nepārpublicēt; vienkāršo vārdos par sarežģīto

Datums : 15/02/19 03:29        Lasīt vairāk ->