Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Apaļais galds / Stāsts no trim neseniem sapņiem-klejojumiem.

+ Pievienot rakstu


Stāsts no trim neseniem sapņiem-klejojumiem.

Nekad nebiju redzējusi sava Pavadoņa seju, kaut reizēm bijām pat blakus. Viņš parādījās reti. Tas bija viens no maniem četriem augstākajiem Pavadoņiem. Arī tagad viņš tinās neskaidrā miglā, kaut lidojām gandrīz līdzās, pavadonim iepaliekot tikai pusprofila tiesu pa kreisi aiz manis. Mēs iepazinām vienu no daudzajām civilizācijām, kuras reiz bija mitušas uz Zemes un šī nelikās ne Atlantīda, ne Lemūrija, pat ne Hiperboreja. Šai Zemei bija cita Saule. Tā gan atradās savā vietā, taču bija cita.


            Zem mums tālu lejā, pāri dziļai un nepārredzami platai okeāna līča jomai blīvā straumē, blakus cita pie citas neskaitāmās joslās peldēja šmaugas, garas, košas liellaivas, kuģi un gari ūdenstramvaju sastāvi ar pieāķētiem papildposmiem. Žigli zvejas kuģīši lavierēja blīvajā ūdens satiksmē, iekāruši aizmugurē vieglas zvejas laivas, kuras mētājās piesietajās saitēs.


            Pašā ūdenssatiksmes vidū, gandrīz izslējies līdz ūdens līmenim, balsnīja milzīgs, pelēks, plakans akmens, kura lielums bija nojaušams pat no augšas. Veikls zvejas kuģītis pašāvās šaurajā spraugā starp akmeni un slaidu, baltu liellaivu, sarkanā joslā krāsotiem bortiem, to apdzenot.


            Tālāk ūdens kļuva jau pavisam dziļš, taču joprojām skaidrs kā stikls. Varēja redzēt, ka tāda pati satiksme norisinājās arī zem ūdens. Pa zemūdens sliedēm traucās zemūdens tramvaji. Gari zemūdens kuģi, šaurām iluminatoru rindām aizlocījās kā zuši un cits neredzēts zemūdens transports, kā vietām no pazemes parādījies zemūdens metro, atkal pazuda tumsā, dziļi zem zemūdens dibena.


            Lidojot vēl tālāk, joma arvien vairāk paplašinājās un padziļinājās. Kustības joslas gan virs, gan zem ūdens attālinājās viena no otras, taču nu dziļajā, dzidrajā ūdenī varēja ieraudzīt veco ūdens un zemūdens tramvaju kapsētas. Lielas un pieblīvētas. Viss zemūdens bija piegāzts nolietotiem sastāviem, kuri pat nebija atkabināti viens no otra un veciem vagoniem, kuri gulēja kā pagadās, sagāzušies uz sāniem, iesērējuši smiltīs, citur uzmesti virsū vēl pavisam svaigi, košu, nenobružātu krāsojumu. Nevienam nebija ne rūsas plankuma. Arī zivis intensīvajā satiksmē un zemūdens transporta kapsētās nebija redzamas. Lai kāda bija šī civilizācija, nekas nebija mainījies. Vienmēr likās, ka dabas piesārņojums var ilgt mūžīgi.


            Mēs lidojām nerunājot. Tad Pavadonis pameta miglaino roku, norādot uz priekšu un izgaisa. Piezemējos uz plata, zaļi apsūnojuša akmens tilta, kuru veidoja cieši taisnstūra akmens bloki, kurus šķērsoja sliedes un pārmijas. Sliežu pārbaudītāji bija divi. Viens, sīka auguma, atradās mums tālu priekšā. Otra bija neiedomājami plata, būdīga sieviete melnās biksēs un melnā, īsā uzsvārcī, kas laikam bija darba apģērbs. Viņa uz manu pusi pat nepaskatījās, vienīgi klusējot norādīja, kā jāpārbauda akmens blokos ieguldītās sliedes un pārmijas. Sākot pārvietošanos, sapratu, ka esmu zaudējusi spēju lidot. Vismaz uz laiku. Pavadonis bija paņēmis to sev līdzi.


            Tilta sākums bija plats, zemām, vecām, nedrošām margām un vēl retākiem margu spraišļiem, kur viss bija apaudzis senu, zaļganu sūnu. Kopš dzimšanas brīža neviens tai nebija pieskāries. Pārvietojāmies lēni. Visu laiku man priekšā grozījās milzīgais dibens, aizsedzot skatu uz tiltu. Strupiem pirkstiem sieviete pārbaudīja katru sliežu rievu un savādā veidā izkustināja katru sliežu pārmiju. Nesapratu, kā viņa to īsti dara. Kas un kā pārslēdz pārmijas, jo nekādu ierīču neredzēja. Visticamāk, to pārslēgšanu vadīja no vilcieniem. Pašas pārmijas bija ļoti nelielas, apaļīgas, ar rullīšiem un kustējās kā ieeļļotas. Kamēr iztaustīju vienu no pārmijām, sieviete to ātri ar pirkstiem izkustināja, pārbaudīja, ka kārtībā un uzgriezusi muguru, ķērās pie nākošās pat nepamanījusi, ka iespiedusi manu pirkstu. Salēcos. Sieviete to sajuta, pagriezās un ātri atsvabināja iesprostoto pirkstu, tad uzgriezusi lielo dibenu devās tālāk.


            Jo augstāk un tālāk veda tilts, jo augstāks, šaurāks, stāvāks un nedrošāks tas kļuva. Arvien vecāks un vecāks. Nu jau labi, ja vienam vilcienam uz tā pietika vietas. Margas bija pavisam zemas, platiem izbirušu spraišļu gabaliem. Šaurie akmens bloki vairs nepiegūla cits citam, bet veidoja platas spraugas gandrīz soļa platumā un lejā pavērās dūmakā tīts bezdibenis, kura apakša pazuda kaut kur tālumā zem miglas vāliem. Spēcīgi svilpoja vējš, pieņemoties spēkā. Tas norāva no pleca somu un tā palika kūļājoties manā elkonī, vienlaicīgi raujot bezdibenī, pāri tilta nedrošajai malai. Tikai sliedes bija šauras un stipras, saturot kopā retos akmens blokus, kurus apakšā saistīja tikai divas šauras metāla lentas, ne platākas par pāris centimetriem. Lai tiktu uz nākošo akmens bloku vajadzēja piepūlēties, lai tiktu pāri platajam tukšumam zem kājām, kuram bez grūtībām varēja izkrist cauri. Daļa akmeņu margu malās bija izbiruši un arī pašas margas izskatījās vēl aizmūžīgākas nekā tilta lejasdaļā. Akmens ķieģeļi bija laika zoba sagrauzti, gabaliem izbiruši un apsūnojuši, zaļu ķērpju un plānas sūnu kārtas klāti. Vējš rāva ar tādu spēku, ka tikko turējos, lai tas nenorautu lejā no tilta. Uzmocīju somu plecā. Priekšā pacēlās vēl stāvāks, izretinātāks un šaurāks kāpums, kā amerikāņu kalniņos, kādu grūti iedomāties, jo tas bija jāpieveic kājām. Un, ja nu šai brīdī uzrodas kāds vilciens? Satiksme? Vai kādreiz tā bija gadījies?


            Kamēr es gandrīz rāpus drebot turējos pie visiem iespējamiem balstiem un atbalstiem, zinot, ka tūlīt būs pārbaudījuma kulminācija, kur katrs nākošais akmens bloks atradās arvien tālāk no iepriekšējā, druknā sieviete pirmo reizi izslējās visā savā raženajā augumā un, šķiet, beidzot ieelpoja ar pilnu krūti. Šī bija viņas vieta. Tās dēļ viņa darīja šo nogurdinošo, precīzo darbu nepārtrauktā sasprindzinājumā. Šeit pārmiju vairs nebija, tikai vienas, vienīgas sliedes virs bezdibeņa, kuras tikai tālāk, lejā, atkal sadalīsies neskaitāmās pārmijās uz dažādām pusēm. Taču pats tilts bija mūžību vecs. Daudz vecāks par civilizāciju, kura to izmantoja. Tas karājās iekārts gaisā starp Zemi un Debesīm, bez jebkādiem redzamiem balstiem.


            Kā nokļuvām otrā pusē, neatceros. Šķiet, ilgāko ceļa daļu atrados transā. Tilta pārraugi bija projām. Garām aizšāvās zems, sniegbalts vilciens, kurš līdzinājās lokanai viengabala čūskai. Pavisam drīz tas zibenīgi pārlidos pāri mūsu tikko pārbaudītajai nekurienei tās augstākajā punktā, kas mums bija prasījis mūžību ilgu gājumu.


            Raugoties aizzibējušā vilciena pēdās, sajutu pakausī kņudināšanu. Kāds uz mani lūkojās. Cieši un nepatīkami. Pavisam tuvu. Sasprindzināju maņas un pagriezos uz necilu zaļu krūmu pusi. Tur jau viņš sēdēja – kā pus-sienāzis, pus-lapsene. Svirts!


            Tikko biju to atšifrējusi, milzu kukaiņa mute izstiepās tik pazīstamajā, šķībajā smīnā un nejaukās radības locekļi izstiepās, pārvēršoties Svirta pazīstamajā, garajā un kalsnajā augumā.


-          Ko tu te dari? - tas bija pirmais jautājums no viņa mutes, iegūstot man pieņemamāku ārējo izskatu.


-          Mācos Zemes atpakaļejošās rotācijas. Bet kā tu šeit nokļuvi?


-          Nu, šai, neviena nezināmajai civilizācijai, kādreiz bija sakari ar senu kukaiņu impēriju, kura diemžēl dabūja galu neticamā Galaktiskā katastrofā, kad tās vidū atvērās melnais caurums. Bez jebkādas palīdzības no malas. Kaut, starp mums runājot – viņi jau sen bija tajā vietā radījuši robežspriegumu, bet nespēja apstāties iekarojumu kārē un varenībā. Tad nu „Kāds” par viņiem parūpējās.


Nejautāju, kā Svirts to zina. Svešā kukaiņu impērija mani neinteresēja. Taču Zeme kļuva arvien mīklaināka. Tas, kas kādreiz bija licies skaidrs un galīgs, pēkšņi izrādījās tālu no īstenības un citāds. Tāpat, kā pašreizējā Saule, kuru slēpa dūmaka. Noteikti zināju, ka tā nav man zināmā Saule, bet cita. Varbūt Zeme pašlaik atradās citā vietā un citā sistēmā? Uzminējis manas domas, Svirts atkal šķībi pasmīnēja.


-          Nelauzi galvu. Pat labākie no mums nezina visas visumu likumības un noslēpumus.


-          Un kādēļ tu esi šeit ieradies? Ne taču mani meklēji.


-          Šoreiz tevi bija tiešām grūti atrast. Ne tā, kad tu dzīvo Adriana kalnos un dienu dienām sēdi pie saviem troļļiem. Nesaprotu, kā tu vari viņus paciest. Daži tik neciešami smird, ka tuvāk par 100 jūdzēm nevar stāvēt.


Paraustīju plecus.


-          Nemelo. Tā tikai tev liekas.


Kaut mazliet Svirtam taisnība bija. Iekšzemes kalnu troļļi ūdeni nemīlēja, taču man viņi smaržoja pēc klintīm, sūnas un akmeņiem, ko nevarēja teikt par Svirta atavisko kukaiņa ožu, kas reizēm palīdzēja, bet biežāk gan apgrūtināja.


-          Stāsti, kas tev aiz ādas? – turpināju izprašņāt.


-          Ja atceries Zdena līdzbiedru Tasiju – viņam ir nomaldījusies grupa. Viens no viņa palīgiem, zaļknābis, kuram bija paredzēts pārvest septiņu dvēseļu gaismaskodolu grupu, ir to pazaudējis un pats nomaldījies. Zdens pašu atrada, bet pazudušo pārvedumu neviens no viņiem nespēj atrast.


-          Un ko es tur varu līdzēt?


Svirts izstaipījās.


-          Vai zini? Ar mani notiek kaut kādas pārvērtības. Pēdējā reizē gadījās tā, ka kļuvu nestabils, taču man vēl ne pavisam nav vēlēšanā pamest šīs vietas, lai dotos kādā no „blīvo” pasauļu apritēm. Mazliet pazondēju un sajutu, kur varētu atrasties pazaudētais „sūtījums”. Negribētu atrasties viņu vietā.


-          Tev bail?


-          Tā pasaule ir ļoti tuva „blīvajai”. Var gadīties, ka zaudēju savu apvalku un tad taisnā ceļā, bez visiem pārvedējiem, nonākšu Dvēseļu upē, jo mans apvalks būs izjucis un tad no turienes diez vai vairs varēšu izpērties. Negribu Sirmbārdim sagādāt šo prieku.


-          Un ko tu iesaki?


-          Būs jāiet tev – mēs taču esam draugi?


Nopūtos. Svirts parasti nekad nebija manipulators. Parasti. Šī nebija tā reize.


-          Tu varētu kādreiz pārdzimt uz Zemes. Mēs būtu laba kompānija. Varētu saorganizēt zinātnisko biedrību un iztaisīt vēsturisku izrāvienu visās tehnoloģijās un garīgajās mācībās uzreiz.


-          Jā. Un ieslēgtu mūs mājās, kurās tu teici, nonākot tie – kaut kādi, kuri neprotot strādāt ar smadzenēm.


-          Trakomājās?


-          Interesants nosaukums. Manuprāt, tā ir necieņa pret citādām smadzenēm. Tava Zeme mani noteikti nevelk.


Strīdēties ar Svirtu nebija jēgas. Tas bija kā liet no tukša caurā. Un, ja nu viņš pēkšņi piekristu? Arī man pašlaik negribējās atgriezties uz Zemes. Un vai vajadzēja? Varētu pamēģināt kādu augstāku dimensiju, tad, ja arī Adrians to gribētu. Bet varbūt pamēģināt vienai? Neviens pat nepamanītu, aiz laika izliekuma paradoksiem. Sirmbārdis pamanītu. Tas gan.


-          Ko tu no manis gribi? – atgriezos pie temata.


-          Es došu tev savu zvaigžņgriezi. Ierādīšu vienkāršākās darbības un parādīšu virzienu. Man bija doma doties tur kā kukainim, taču sapratu, ka nebūs droši. Tur ienīst kukaiņus un baidās pat tad, ja paši kādreiz tie bijuši. Un arī pazaudētajam sūtījumam tas varētu nepatikt. Nobītos.


-          Hitīna apvalks. Eksoskelets. Ja tas ir pietiekoši stiprs, tas varētu pasargāt. Tu esi veikls.


-          Tu tici priekšnojautām? Tās man teica piesargāties un es iedomājos tevi. Tev tā pasaule ir tuvāka. Ne tik naidīga. Ja jutīšu, ka ļoti vajadzēs, nākšu palīgā, taču ilgi uzturēties tur nevaru.


-          Tātad tu jau mēģināji?


-          Pabāzu vienu antenu un atvilku atpakaļ, - nosmīnēja Svirts. – Nebija īstais aromāts.


-          Un man būtu īstais?


-          Tu varētu pamēģināt, - Svirts pastiepa un iespieda man plaukstā zvaigžņgriezi.


Maksts likās smaga un roka notirpa no dzeldinoša aukstuma un karstuma reizē. Tāda sajūta varētu būt, turot rokās zvaigžņu gaismu. Atvēru maksti un izvilku zvaigžņgriezi aiz cilindriskā spala. Manu roku satvēra Svirta vēsie, garie pirksti.


-          Jāpieradina. Turi uzmanīgi un sajūti.


Svirta roka cēla manējo un veica nelielu lokveida vēzienu. Nedaudz uz priekšu, tad pavelkot atpakaļ. Priekšā kā kartiņa atvērās cita telpa.


-          Griez ļoti uzmanīgi, plāni un ar izjūtu. Domā līdzi katrai kustībai un tam, kur tev vajag nokļūt.


-          Pagaidi, man vēl vajag mazliet laika. Es varu iztikt bez šī griezēja. Tu zini, ka varu izspiesties cauri telpas plānākajās vietās.


-          Ne visās. Ar šo būs ātrāk un vieglāk. Turklāt, tas piešķirs tev drošības un neaizskaramības zīmi, jo visi ir atkarīgi no Dvēseļu pārcēlājiem. Pēc tā tevi sajutīs pazaudētais pārvedums.


Uz brīdi iespiedu zvaigžņgriezi atpakaļ Svirta rokā un paskatījos uz pasauli, no kuras bija jādodas projām.


Kopš mēs šeit stāvējām, garām bija aizsteidzies tikai viens vienīgs vilciens. Šī Saule, pasaule un civilizācija atradās norietā, tikai to vēl nezināja. To nekad nezināja neviena civilizācija, kamēr pienāca tās pēdējais brīdis. Kas bija radījis šo mūžību veco akmens un nerūsošā metāla tiltu? Tik arhaisku, tik izturīgu, tik dīvainu un joprojām darbojošos? Tiltu, kurš bez balstiem karājās debesīs? Un no kurienes nāca šī Saule? Varbūt to bija radījuši tie, kuri pirmoreiz uzcēla tiltu un vēl daudz ko citu, kas turpināja kalpot nākošām civilizācijām, pirms tās izgaisa nebūtībā, turpinot eksistēt pagātnes labirintos?


Pastāvēju brīdi, līdz sapratu, ka laiks doties projām. Satikties vai runāt ar šīs civilizācijas zudušajiem pārstāvjiem nebija vēlēšanās. Viņi jau sen bija kļuvuši par spokiem un ēnām, melno, drukno sievieti ieskaitot.


-          Ejam, - pagriezos pret Svirtu un saņēmu viņa doto zvaigžņgriezi.


 


*  *  *


            Bridu pa caurspīdīgu, siltu, seklu Dienvidjūras ūdeni. Sekojot Svirta norādījumiem, biju izkļuvusi šajā siltajā dienvidzemē. Pat T-kreklā bija karsti un, tā kā tuvāk vai tālāk neviena neredzēju, izģērbos un ilgi peldēju siltajos, seklajos vilnīšos. Lai cik tālu bridu, ūdens nebija dziļāks par metru un dibenu klāja smalkas, balti zeltainas smiltis. Priekšā kā pakalns pacēlās zaļi noaugusi sala. Aizbridu līdz tai, nobrīnoties, kā tādā seklumā var atrasties sala. Nomazgāju svešās, atstātās civilizācijas putekļus un izkāpu krastā. Šaurs, aizaudzis ceļš veda džungļos. Cita ceļa nebija un pagaidām briesmu nejuta. Ja nu vienīgi gravitācija bija spēcīgāka un kustības prasīja nedaudz lielāku piepūli.


            Gaiss bija daudzkrāsains, biezs, mitrs un smaržīgs. Sen tāds nebija elpots. Tomēr ilgi ejot, tas kļuva smagnējs. Mitrums pieņēmās spēkā un drīz jau biju slapja līdz pēdējai vīlītei arī bez lietus. Ik pa laikam notraucu ūdeni un sviedrus no sejas, līdz ceļa malā parādījās nodriskāta autobusu pietura, kurā jau stāvēja un gaidīja vecs vīrietis un sieviete, apkrāvušies nešļavām. Apstājos nomaļus no abiem un sāku gaidīt. Zvaigžņgrieža maksts smagi vilka lejup kabatu, jo negribēju, lai kāds to ierauga, piejoztu džinsiem.


            Pēc laba brīža aiz džungļu mūra iznira sagrabējis, noskrāpēts autobuss un smagi tusnīdams apstājās pieturā. Ļāvu, lai pirmie ietuntuļojas abi vecākie gaidītāji un tad ieņēmu vienu no vēl brīvajiem soliem priekšpusē. Autobuss bija gandrīz pilns ar vecām sievietēm un tikai dažiem padrūma izskata, nomāktiem vīriem. Varbūt tāda no malas izskatījās Zemes dzīve?


            Ceļš bija vienmuļš. Autobuss ar grūtībām lauzās cauri džungļiem, ūdens tērcēm un glūdaino, izdangāto ceļu. Brīžiem lija blīvs, sutīgs lietus, no kura iekšā kļuva vēl smacīgāk. Sapratu Svirtu. Viņš nebija šāda klimata mīļotājs. Mēģināju ar viņu domās sazināties, taču sakaru kanāls klusēja. Viņš bija solījis palīdzību, bet tikai tad, ja tā tiešām būs vajadzīga un šis brīdis vēl nebija pienācis. Bet parunāt taču varēja? Kaut vai aiz pieklājības, jo tikai viņa dēļ šobrīd atrados šajā sutīgajā ellē. Tad jau labāk būtu vēl uzkavējusies siltajā dienvidjūrā ar brīnišķīgo ūdeni. Uzmācās miegs. Paguvu vēl nodomāt, ka šī pasaule tiešām ir blīva un nogurdinoša un, ka mazliet aizverot acis, tas nevienam nekaitēs.


            Pietrūkos no miega, kad autobuss uzskrēja akmeņiem un smagi nošūpojās. Gar jumtu aizvilkās zemi, biezi zari un nokarenu liānu biežņa. Tik bieza, ka likās, autobuss iesprūdis tunelī. Tajā pašā brīdī no ārienes nāca dusmīga apjausma, ka savu pieturu esmu nogulējusi. Tā bija bijusi iepriekšējā, kurai miegā pabraucu garām. Miegainām acīm aizklumburēju līdz autobusa durvīm un tās čīkstot atvērās, izlaižot mani un vēl bariņu nekurienes malā. Kaut kur tālumā bija manāmas zemas ciemata būdas, uz kuru pusi devās izkāpušie, nesot līdzi saiņus un mantas, kamēr mani gaidīja nezināmais atpakaļceļš līdz iepriekšējai pieturas vietai.


            Devos atpakaļ pa stingro, ūdens nosegto akmeņu ceļu, kas neļāva autobusam iegrimt. Un kurā vietā tas bija sācies pēc glūdainajiem dubļiem? Vietām pāri traucās stipras ūdensstraumes un bija grūti noturēties uz apglumējušajiem akmeņiem. Bet sāņus no tiem bija bīstami nokāpt, lai neiestigtu muklājā. Vietās, kur no kokiem lejup nokarājās bieza, blīva veģetācija, tomēr nācās uzmanīgi nokāpt no ceļa un apiet šķēršļus, jo, tos sakustinot, pāri gāzās īsta sutīga duša, kura ne pavisam nebija patīkama. Toties akmeņiem izliktais ceļa pamats, kaut nelīdzens un biežāk vedot zem ūdens, nekā virs, bija stingrs un drošs, ja vien pie tā turējās.


            Iet bija nogurdinoši, jo vairāk tāpēc, ka Zemes īstie gravitācijas lauki jau bija piemirsušies un trūka treniņa. Nevarēju iedomāties, ka šajos džungļos spētu lidināties. Tā vietā jutos kā pirtī. Ūdens un sviedri blīvā kārtā ritēja pār seju un pilēja no deguna. Likās, ka elpoju ūdeni, nevis gaisu. Iepriekšējā garām palaistā pietura atradās neiedomājami tālu.


            Bija jau tumsa, kad ar sānu redzi pamanīju balsnījam zemu audekla telti. Tai vajadzēja būt meklētajai nakts pārlaišanas vietai. Turklāt, īstajā brīdī, jo sāka līt sīks un blīvs moskītisks lietus. Nejauks un nomācošs.


            Ielīdu baltajā buraudekla nojumē, kura cieši piegulēja zemei un grīdu veidoja biezs, izturīga, rupja un sausa audekla slānis. Izstiepos un tūlīt arī aizmigu.


            Rīts pamodināja ar skaļām putnu balsīm, kuras iepriekšējā dienā bija nomācis lietus un vēlā pēcpusdienas sutoņa. Izvilku no kabatas ūdensnecaurlaidīgu maisiņu ar grauzdiņiem un iemetu pāris mutē. Izsalkums pārgāja. Tā bija laba īpašība gan sausiņiem, gan šīs puses pasaulēm, kurās nebija daudz jādomā par pārtiku. Bija vienalga, vai apēd kalnu ar delikatesēm, kuras pazūd kā melnā caurumā, vai iztiec ar maizes riku un augli dienā. Sāta izjūtu katrs varēja izvēlēties pats. Tomēr, lai varētu iztikt bez ēšanas pavisam, tik augstas šīs pasaules nebija.


            Izlīdu no nojumes. Leknais augājs spīdēja saulē mitrs un nenožuvis. Zāles stiebros šūpojās ūdens pilieniem klāti spārnaiņi, vaboles un neskaitāms daudzums citu lielāku un mazāku kukaiņu. Ceļa, pa kuru vakar naktī biju nākusi, nebija. Tas bija pazudis krūmājos, kokos un liānu biežņās, kaut sāņus no nojumes skaidri atcerējos virzienu. Atlika koncentrēties un saukt palīgā Svirtu.


            Pēc brīža sajutu, kā galvā piesardzīgi un uzmanīgi ielien sveša apziņa. Kā man nepatika šie Svirta mīlīgie gājieni, kurus viņš dievināja! Varēju viņu tūlīt izmest no galvas, taču savaldījos. Svirts jutās vainīgs, kaut centās to slēpt. Paraudzījies ar manām acīm apkārt, tas norādīja virzienu. „Tikai uzmanīgi! Skaties zem kājām un nepalaid garām. Visticamāk, atradīsi to rīt.”


            Norādītajā virzienā tiešām pavērās taka. Neiepriecināja doma par vēl vienu džungļu nakti. Taču pazaudētās dvēseles noteikti jutās vēl sliktāk. Tās bija tās, kurām vēl nebija izvēles. Kurām vēl bija jāpiedzīvo virkne pārdzimšanu, lai varētu nonākt šajās pasaulēs, kurās mēs brīvi uzturējāmies gandrīz tik ilgi, cik gribējām, iepazīstot visumu likumus un neskaitāmās bijušās un esošās civilizācijas. Un, ja nu kādreiz kāds būtu pazaudējis mani?


            Nākošo nakti pārlaidu zaru būdā. Kaut kas nakts vidū lika piecelties un pamest mājokli. Paļāvos nojautai. Gaisā lidinājās spīdošas vaboles un atsitoties man pret pieri, iekrita atpakaļ tumsā. Vieta kļuva arvien skarajāka un tad bija nojaušams klajums. Nojauta teica, ka meklētais atrodas pavisam tuvu. Ļāvu, lai kājas pašas nes diezin kur. Vienlaikus ieklausījos un ieskatījos čabošajā, skaņu pilnajā tumsā. Svirts bija teicis, lai vēroju zemo horizontu, līdz ar zāli. Apturēju elpu un ieklausījos apkārtnē. Elpa bija pārāk skaļa. Tā traucēja sīkajiem trokšņiem.


            Cauri nakts trokšņiem, kaut kas vāji ieskanējās. Kā sudrabota skaņa vai stīga. Sanoņa, kas nelīdzinājās nakts trokšņiem. Pagriezos un devos uz tās pusi. Skaņa bija vāja un zūdoša, taču pēc brīža ieskanējās arvien stiprāk un pārliecinošāk, līdz gandrīz pie pašām kājām kaut kas iespīdējās. Balts kā zīda tīmekļa kokons, kurā ietīta Mēness gaisma. Dienā būtu tam pagājusi garām, bet tagad tajā spīdēja astoņas gaismiņas (Svirts bija teicis par septiņām) un likās, tajās bija sadzirdamas laimīgas, čalojošas balsis vai čivināšana.


            Izvilku no kabatas Dvēseļu pārnesēju lakatu, kuru Svirtam bija uzticējis Zdens, lai tās justos droši, un pārklāju zīda kokonam. Tad uzmanīgi ietinu visu sainī un jutu, kā gaismaskodoli, sajūtot drošību, pieņemas spožumā. Tas bija, kā turēt rokās Mēnesi, kurš apgaismo tumsu. „Vai šeit?”- domās prasīju Svirtam, otrā rokā turot zvaigžņgriezi. „Vēl nē. Aizej līdz tam kokam pa labi, paslēpies ēnā un tikai tad griez. Dari to uzmanīgi. Es tevi sagaidīšu.”


            Šķērsoju klajumu un paslēpos liela koka ēnā. Uzmācās baiļu sajūta. Kaut kas sekoja, kāds, kurš zināja par pazudušo sūtījumu. Ne no kā sāka klabēt zobi. Nojauta nekad nevīla. Aši ar zvaigžņgriezi iecirtos telpas apvalkā. Kaut kas bija jau pavisam tuvu, kad cauri tukšumam pastiepās Svirta roka un raušus ierāva pazīstamajā pusē, vienlaikus aizverot pāreju.


_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _


            Viņi bija trīs, kas sagaidīja. Blakus Svirtam stāvēja Zdens un Tasijs. Pēdējais pastiepa rokas un uzmanīgi saņēma tīstokli. Atdevu Svirtam zvaigžņgriezi un tūlīt sajutos labāk.


-          Vai... – iesāka Zdens, bet zinot viņa jautājumu, papurināju galvu.


-          Ar jums, puiši, labi, bet bez jums vēl labāk.


Nebija nekādas vēlēšanās nonākt Sirmbārža tuvumā un viņa tiešā pārraudzībā. Pārāk mīlēju brīvību. Tad jau drīzāk varēja uz pāris dienām aizskriet pie Adriana vai sameklēt Nomada klejotājus. Bet varbūt beidzot bija pienācis laiks sameklēt draudzenes? Flips uz rokas, šķiet, bija iegrimis ziemas miegā. Vai drīz nevajadzēja sliņķi modināt? Viņš tik daudz bija palaidis garām.


   Autors : Gundega
   Mani raksti [ 54 ] ->

   Datums : 2015-02-26 05:47:00

Mums patīk              369


Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Gundega
Man ir divi palieli stāstu bloki ar šīm sapņu ceļojuma pieredzēm, kurus veidoju sižetos. Paskatījos datorā un atradu pāgājušā gada sākumā pierakstīto, redzēto stāstu par 2 piramīdām, un šogad jau esmu šeit. )) Tas man vakar pašai bija pārsteigums. patiesībā, ja skata sīkāk, katrā sapnī ir ne tikai piedzīvojums, bet nāk līdzi ļoti daudz simbolu, un katru nakti jau tādi nerādās. ))

Datums : 15/02/26 04:00        Lasīt vairāk ->

Agnese Odenix
Ļoti patika!

Datums : 15/02/26 09:12        Lasīt vairāk ->

Eva
Paldies par ierakstu!
Lasīt bija viegli un interesanti, neskatoties uz to, ka pašu par sevi krāsaino pieredzi, piesātina daudzie pavadoņi un citi, vēl nezināmie "personāži".
Unikāls ir veids, kā proti pieredzeto ietērpt vārdos. Bieži esmu iedomājusies par to, kāpēc man "dāvana izteikties" nav tikusi dota , tas taču palīdz veidot komunikāciju un savstarpēju sapratni!!!
Spriežot pēc tā, cik lielu uzmanību vari atļauties veltīt detaļām un pēc manāmā emocionālā brieduma, šīs nebūt nav Tavs vienīgais klejojums!
Esmu par!!!, ja atkal reiz Tevi apciemo iedvesma dalities!

Datums : 15/02/26 02:46        Lasīt vairāk ->

Gundega
Nu, ja nav garlaicīgi lasīt, varu vēl šo to ielikt. Ja būtu kāda bloga lappusīte, tad būtu vieglāk un mazāk aizņemtu vietu šeit. Gan jau citiem arī vēl kas ir sakrājies. :))) Šķiet, ka Matīsam būs jādomā par kārtējo lapas paplašināšanu - mēs augam :D)))
Datums : 15/02/26 04:04