Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Apaļais galds / Par gaidīšanu

+ Pievienot rakstu


Par gaidīšanu

Brīnumi rodas no zila gaisa. Tos nevar sagaidīt un paredzēt, tos nevar pasteidzināt. Kāpēc tik daudz visu ko gaidīt un sagaidīt, būvēt sapņu pilis par to, kā lietām būtu jābūt. Nekam vispār nav jābūt. Viss, kas pastāv, ir tāpēc, ka tam ir ļauts pastāvēt vai notikt, tāpēc, ka tas ir gribēts. Un varētu pastāvēt vēl daudz kas vairāk, ja ļautu. Pastāvēt var viss. Pilnīgi viss! Kāpēc gaidīt kaut ko konkrētu un ierobežot sevi kā Radītāju? Tu zini, kā tu gribi justies, tas arī viss, kas vajadzīgs.


Visas pasaules iespējas ir tevī, bet tu izdomā konkrētu veidu un lietu, ko gribi sagaidīt, tādejādi sevi ierobežojot. Vai koks kaut ko gaida, vai tas domā par to, kādas lapas šopavasar uzaudzēt un ka otram kokam lapas sanāk lielākas? Vai upe uztraucas, ka vasarā tajā ir mazāk ūdens? Vai sirds gaida atļauju pukstēt? Pat sunim īsti neuztrauc, ka viņa spalva ir drusku savēlusies, bet cilvēks apvelk sev žogu, lai tikai būtu, par ko uztraukties un domāt. Domājot tās pašas domas, ko visu laiku, var dabūt tikai tieši to pašu, kas tev jau ir. Atļauj taču būt arī jaunām, brīnišķīgām lietām!


Esi brīvs. Tu esi vērtīgs, vislielākais dārgums, kas vien var būt. Ne par kādu naudu un dārgumiem nevar nopirkt patiesu cilvēka prieku, augstāko pacilātību. Tā nāks, kad atļausi tai būt. Uzdrīksties, pārsteidz pats sevi, esi mežonīgs, varbūt pat vieglprātīgs un traks. Jūties dzīvs, nevis sēdi un gaidi, kad beidzot dzīvē notiks tas ilgi gaidītais brīnums.  


Viss tas skaistākais notiek bez piepūles, bez steigas. Atļauj tam būt, bet negaidi. Tāpat kā visi pārējie pirms tevis, tu steidzies un baidies palaist garām dzīvi. Nav jēgas nekur skriet, jo kādu dienu nekā no tā vairs nebūs. Bet sajūtas tev ir ļauts paturēt mūžīgi. 


   Autors : Ilga
   Mani raksti [ 6 ] ->

   Datums : 2015-08-11 04:53:00

Mums patīk              640



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Ilga
Irma, teksts man salikās kopā pēc personīgā channelinga. Pamatideja man atnāca vienu vakaru gluži nejauši, informācija vienkārši nāca, taču es toreiz nepierakstīju. Tad vienu vakaru nolēmu pamēģināt auto-writing (rakstīt, esot channelinga stāvoklī), koncentrējoties tieši uz šīm idejām un viss attiecīgi salikās.
Būtne (izvairīšos lietot vārdu čuvaks, jo šai sievišķajai būtnei tas nepavisam nepiestāv) pat par sevi nes ļoti daudz pārliecības un tādas pirmatnējas, mežonīgas enerģijas, tā mani ir ļoti ietekmējusi pēdējo mēnešu laikā.
Vai šādi izdodas dzīvot man pašai ik dienas – pašlaik nē, taču arvien biežāk jūtu šo visu gan sevī, gan redzu to citos cilvēkos. Šāda brīvība manās acīs dara cilvēku patiesi skaistu, jo atsedz viņa būtību. Un tas tiešām ir kaifs ļauties visādām trakām idejām, kas agrāk mani noteikti būtu tikai satraukušas vai izraisītu aizdomas (ko tad es, un ko vispār citi padomās?). Es esmu ļoti tālu no kāda, ko varētu nosaukt par dumpinieku ( ), taču regulāri mēdzu uzjautrināties, vērojot cilvēku aizspriedumus, kas liedz saskatīt, ka ir iespējami citi ceļi uz to, kādi viņi vēlas kļūt un kā vēlas justies. “We all have this perfect picture in our minds of how things are supposed to be, and that's why we all end up being disappointed”.
Labi, man pietiks filozofēt, Tev pietiks fantazēt, palaid vaļā savu iekšējo mežoni un skaties, kas notiks

Datums : 15/08/12 11:07        Lasīt vairāk ->

Eva
Arī domāju, ka 'high' un 'low' ir vienas monētas divas puses. Vienas monētas...Tas ir tik pat nenoturīgi kā jebkura cita pieredze, emocija, sajūta..laicīga..atnāk un pāriet!Šķiet vērtīgāk ir rast to, kurš IR un kurš vienmēr ir bijis..Manī tas izpaužas kā miers, nesatricināmība un klusums :)
P.S. Irma, ļoti ieinteresēja Tavs"ticēšanas sev" stāsts!Noteikti reiz uzraksti par to!

Datums : 15/08/12 11:04

Irma
Paldies par atbildi! :) Šķiet tomēr saņēmu to, ko gaidīju, kā arī apzināti izmantoju vārdu ‘fantazēju’ un prieks, ka Tu to uztvēri, jo kopumā es nefantazēju, nu, tā vismaz uzskatu, jo, manuprāt, Tavs apraksts ir kaut kas līdzīgs bipolārajiem traucējumiem (tāds termins pastāv starp psihiskajām saslimšanām), kuri man agrāk piemita diezgan bieži vai man liekas, ka piemita, nu, tieši šie mežonīgie pacēluma brīži, bet tā kā esmu tikai cilvēks, tad mainības likums arī man neliek iestrēgt vienā viennozīmīgā stadijā, protams, ja grib tā, tad var arī tā.
Respektīvi, es pieļauju, ka zinu šo stadiju, bet esot tajā, sajutos vientuļa, nesaprasta, ka tāda esmu tikai es, tāpat ātri sajutu ārējās pasaules nosodījumu, sajutu kaunu, un tādēļ šī stadija ātri pazūda. Turklāt ir vēl kāds pavisam vienkāršs cilvēcisks fakts – cilvēks nepanes galējības; nu, ir dažādas ekstāzes, bet.. bāc, es tūlīt par garu aizrakstīšos.. nu, cilvēkam ir prāts/saprāts un tas palīdz izprast sevi, izzināt sevi un rast pēc iespējas visu to skaistāko ko no sevis spējam izpaust, bet mēreni (mēreni-dažādi), nevis galēji-traki. Protams, tas arī ir skaisti, tikai tādā veidā cilvēks var pat sākt sevi aprobežot, jo iegājis ir vienā uztveres manierē. Vispār, viss ir tik daudzpusīgs, cik daudzpusīgu visu rada/uztur indivīda uztvere. Es pieļauju savus variantus, zinot savu individuālo (mazo, vājo, trauslo) kapacitāti un uztvere mainās līdz ar interesi par jaunā izziņas iespējām, kas gan vairāk ir tā pati pieredze, tā teikt – izziņas pieredze ar nolūku izdzīvot izzināto, turklāt nereti visam notiekot vienlaicīgi; nu, te jau mēs visi to darām. Kontekstuāli šeit iederētos kāds vecs traktāts par baudām (baudu, baudīšanu), kuru uzrakstīju pēc 4 stundu garas pastaigas pa mežu, bet tas palika nepilnīgs un kā jau aizejot kaut kur pārāk tālu – prāts nonāk pretrunās; to citreiz, pēc kāda gada vai tml. Un vispār, manuprāt, vislielākā un skaistākā banalitāte ir ticēt sev! (bāc, un tā gribas to paskaidrot.. bet citreiz :D )

Datums : 15/08/12 08:50

Irma
Kā tu ieguvi vai saprati šādu dzīves uztveres stāvokli? Tas Tevī ir visu laiku esošs? Jo fantazēju, ka tas būtu bezgala patīkami dzīvot ar šādu izpratni, pieņemt visu un katrā mirklī, vienmēr redzēt skaisto, nevērtēt, nesalīdzināt, ļauties. Šķiet ar šādu attieksmi pret dzīvi vajadzētu dzīvot visiem – tā brīvi, un varbūt pat brīžiem mežonīgi (citēju: “esi mežonīgs, varbūt pat vieglprātīgs un traks”). Un protams, citēju: “Viss tas skaistākais notiek bez piepūles, bez steigas”.

Datums : 15/08/11 09:22        Lasīt vairāk ->

Inga
PALDIES Ilga, ļoti burvīgs un dziļš raksts,un tik ļoti patiess

Datums : 15/08/11 01:46        Lasīt vairāk ->

Dina
Paldies....
Paldies Ilga...
Paldies, ka jūs visi eiet...
Un šeit man gribas noliekties.
Pateicībā un cieņā.

P.S.
Pie frāzes par savēlušos suņauša saplvu atcerējos Nika matus...

Datums : 15/08/10 10:05        Lasīt vairāk ->

Niks
:DDD
Datums : 15/08/11 12:24