Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Apaļais galds / AZ 4 Aklais Rībinātājs/Sikspārnis. Apo.

+ Pievienot rakstu


AZ 4 Aklais Rībinātājs/Sikspārnis. Apo.

Pirmā iepazīšanās. Artuss Sikspārnis jeb Aklais Rībinātājs.


 


Atgriezos tukšajā kaujas laukā. Ne Tors, ne Atila nevienu nebija iedevuši līdzi drošināšanai, lai sveša klātbūtne neietekmētu laika atstātās pēdas un es varētu tās vieglāk sajust. Pamazām vien bija jāmācās darboties patstāvīgi.


Drupu kaudze dīvainā kārtā bija atdzisusi auksta un izskatījās tā, it kā tās būtu gulējušas ne vienu vien gadu desmitu. Tās bija senas. Vai tā bija laika nobīde? Droši vien arī attālie šīs vietas iedzīvotāji neko nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši. Mēģināju koncentrēties. Atgūlos rūsganajā zālē un paraudzījos debesīs. Kaut kur smaržoja pēc dīķa un ūdenszālēm. Nekustīgajā gaisā vējoja nedaudz rūgtena sīku ziediņu smarža. Varbūt pelašķi? Aizvēru acis un koncentrējos. Tumsa nebija viendabīga. Caur aizvērtiem plakstiem uzdzirksteļoja tāla gaisma. Izplētos kā milzu tausteklis un sāku iztaustīt telpu ap sevi un tūlīt pat sarāvos, strauji mainot atrašanās vietu. Man līdzās stāvēja drukns, ne pārāk garš, vidēja auguma cilvēks melnās, necaurredzamās brillēs. Ģērbies melnā kamzolī, plankumainās aizsargkrāsas biksēs un tādu pat armijas jaku mugurā. Plecīgs, nedaudz uzkumpis, ataugušiem, tumšiem, nemazgātiem, nedaudz viļņainiem matiem, viņš stāvēja un raudzījās garām. Tomēr zināju, ka viņš mani redz arī neskatīdamies.


-          Atnāci meklēt laika tuneli? Tas sen vairs nav šeit. Tas ir saritināts citā pasaules pusē, -  viņš ierunājās zemā, diezgan drūmā balsī.


-          Kā jūs to zināt? – piesardzīgi pajautāju, turot roku uz ieroča.


-          Es gribētu daudz ko nezināt, bet...tas nav iespējams. Liekat ieroci mierā. Tas nav vajadzīgs. Un, pat ja tā, - es tikai priecātos.


Nolaidu roku. Svešajam kājās bija smagi, nomīti, izdiluši armijas zābaki. Tik pat drukni un drūmi, kā viņš pats. Svešinieks stāvēja, uzmetis kūkumu, sabāzis rokas kabatās un tagad cauri akli melnajām brillēm raudzījās manī.


-          Vai zinājāt, ka jūsu atomi ir stipri interesanti? Tādas kombinācijas vēl neesmu redzējis. Tomēr jūsu stāvoklis ir stipri labils. Esiet piesardzīga. Jūs spīdat ļoti spoži un nestabili.


-          Kas jūs esat un kā te uzradāties?!


Vienlaikus runājot, centos neuzkrītoši attālināties. Varbūt tas bija kāds no Tora pieminētajiem ķertajiem zinātniekiem? Pašlaik viņš noteikti traucēja un es neilgojos satikt kādu no viņiem. Ja svešais šobrīd arī lasīja domas, tad to neizrādīja. Es neuztraucos – ja gribēs, pats sapratīs, ka ir nevēlams un, jo ātrāk, jo labāk. Vīrietis nopūtās un pēkšņi man kļuva viņa žēl. Domās nokaunējos.


-          Esmu Aklais Rībinātājs. Citi mani sauc arī par Artusu Sikspārni.


-          Par ko?


Cilvēks domīgi paraudzījās debesīs, bet neatbildēja. Nezinu, vai aiz piķa melnajām brillēm viņš spēja ko saredzēt.


-          Jūs esat ... neredzīgs?


           Vīrieša seja, cik to varēja saskatīt aiz melnajām brillēm, palika nekustīga, tomēr tā bija jauna, nevis veca vīrieša seja, kā bija licies pirmajā brīdī.


-          Es šeit esmu pats par sevi. Mana redze nav līdzīga, ja ar to domā parasta cilvēka redzi. Tad, jā – es esmu akls, bet ne tā, kā domājiet jūs. Jūs meklējat laika tuneļa atstātās pēdas. Gribat tās ieraudzīt?


-          Jā.


-          Man jāsaņem jūsu roka, tikai nebīstieties. Jūsu atomu stāvoklis ir diezgan cerīgs, lai redzētu un ieraudzītu.


-          Vai Atila un Magnuss jūs pazīst?


-          Magnuss Stroncijs jeb Žurku Inde un Atila Skorpionmuša? Jā, bet mēs neesam draugi, taču arī ienaidnieki nē, ja tas jūs uztrauc. Es esmu jūsu pusē, jo esmu pret sagrāvi un nekontrolējamu haosu...lai gan - arī tas reizēm ir skaists. Tajā var ieraudzīt neesošu likumsakarību pēdas, kurām reiz var būt iespēja realizēties.


-          Paradigmas?


-          Ne tikai, - norūca svešais. – Gribat redzēt? Tikai turiet acis atvērtas, kad tās aizsegšu.


Ieklausījos iekšējā balsī, taču tā klusēja. Uzvarēja ziņkārība. Pieņēmu, ka svešais, kurš sevi nosauca par Aklo Rībinātāju, tiešām var palīdzēt. Vīrieša plaukstas bija platas un ļoti siltas, gandrīz karstas. Mirkli saņēmis manu kreiso roku, viņš it kā noskaņojās, tad palaida vaļā.


-          Tikai nebīsties, - viņš vēlreiz atgādināja.


 Aizstājies aiz muguras, viņš ar plaukstām aizsedza manas acis. Brīdi nekas nenotika, tikai acīs sākās kņudināšana un mazliet nepatīkama durstīšana. Gribēju jau atrauties, kad tumsa pavērās, it kā vīrieša rokas būtu izzudušas, kaut sajūtas teica, ka tās joprojām nosedz manas acis un skatienam atvērās milzīgs, melns bezdibenis. Tas virpuļoja un plūda, līdz noreiba galva. Tad virpulis pierima. Atvērtajās acīs joprojām neizzuda durstīšana.


-          Manas rokas darbojas kā filtri un reizē maina uztveres izšķirtspēju un tās raksturu. Pacietieties. Nepatīkamās sajūtas pāries. Tu sāksi redzēt ar smadzenēm un sesto maņu, kad aizmirsīsi par acīm. Nekad nevajag pieķerties redzei. Tā bieži melo.


Lēni rotējošais bezdibenis sāka mainīties. Sākumā bija kaut kas pelēcīgs kā asfalts, kas mirguļoja kā veclaicīgs melnbaltais televizors, kurā uzslēgts tukšs kanāls, tikai daudz tumšāks. Tajā klejoja formas, kuras tūlīt zaudēja aprises, izplūda un sadalījās, atverot arvien lielāku dziļumu. Šis dziļums arvien pieauga, it kā manas acis būtu kļuvušas par elektronmikroskopu ar strauji pieaugošu izšķirtspēju. Sākumā ieraudzīju tādus kā brīvi peldošus, vāji krāsainus, blāvi spīdošus mākonīšus, kas varēja būt molekulas, kurās pēc mirkļa varēja saskatīt vēl sīkāku, spožāku mākonīšu sabiezējumus, kas varēja būt atomi visdažādākajās kombinācijās, gan vienojošās saites kā sīkas, kustīgas, mainīgas, dūmakainas stīgas. Katrs lielākais sabiezējums bija kā vesela pasaule. Šīs molekulas bija gan lielas, gan pavisam mazas un niecīgas. Tikai pēc brīža sapratu, ka redzu gaisu.  Šie dažādie, atšķirīgie mākonīši ar spīdošajiem centriem – dzirkstelītēm, nepārtraukti mainījās, tomēr katram saglabājot savu struktūru un uzbūvi.


Redzēju, kā uz manu pusi virpuļo prāva ūdens molekula, kuru atpazinu pēc lielāka spožuma sabiezējuma vidū, kas varēja būt skābekļa atoms molekulas vidū un divām sīkākām dzirkstelītēm, bet visu ieskāva tāda kā izplūdusi, kustīga migliņa un arī dzirksteles iekšā mainīgi mirgoja un kustējās. Tai sekoja vairāki, pa divi kopā saķērušies skābekļa atomi, tad ozona molekula ar trim skābekļa atomiem un mazliet savādākās slāpekļa molekulas, kuru bija tik daudz, ka biezs.  Ieraudzīju peldam arī kaut ko pavisam sīku, krāsainu un dažādu. Sīkas, dažādu izmēru, krāsainas, blāvi spīdošas atomārās lodītes, kas varēja būt hēlijs, argons, neons vai kāda cita no inertajām cēlgāzēm, nesteidzīgi lidinājās, brīžiem strauji mainot virzienu, un vēl un vēl savienojumi, kurus nespēju atpazīt. Tie visi virpuļoja uz mana neredzamā deguna pusi. Es elpoju! Nekad nebiju zinājusi, kā tas izskatās no malas. Redzēju, kā no manis izvirpuļo mākonis, kurā atpazinu oglekļa dioksīdu. Skābekļa atomi lidojumā cēla līdzi smagnējo, gauso oglekli, tā smago, neskaidro, izplūdušo atoma mākoni mākonīšos, kuri nepārtraukti virmoja un pārsedzās. Katrā no molekulu mākoņiem notika nebeidzama kustība un nepārtraukta pārkārtošanās kā mazā visumā. Tie mijās, pārsedzās, mainījās kā migla, tomēr saglabājot savu atšķirtību un vienotību reizē ar citiem molekulu mākoņiem. Drīzāk minēju, nekā apjautu, kuras varētu būt kuras. Sajutu sevi, bet neredzēju. Biju sairusi molekulās, atomos, elektronos - bija palikusi tikai apziņa. Apziņa bez veida un formas. Tomēr dzirde saglabājās visparastākajā veidā.


-          Gribi turpināt? – jautāja Aklais Rībinātājs.


      Pavisam nejauši bijām pārgājuši uz tu un man tas nelikās dīvaini. Saskatīju, kā līdz ar skaņu viļņiem novirpuļo un sagriežas apkārtējā telpa. Tās bija kā sīkas svārstību stīgas, kuras izkliedējās, līdz izzuda un noslāpa visa esošajā piepildījumā.


-          Jā. – telpu no jauna pārņēma svārstību viļņi, kurus izraisīja mana atbilde.


Sajutu acīs spiedienu un pēkšņi visapkārt atkal bija tumsa. Gan virs, gan zem manis bija melns tukšums, caur kuru traucās visdažādākie, sīk-sīkie putekļu graudiņi – tās bija elementārdaļiņas! To kustība sākumā likās pilnīgi haotiska, līdz varēju nojaust to plūsmu virzienus. Ieraudzīju nepazīstamu atomu kodolus, redzēju elektronu kustīgās trajektorijas, protonus, neitronus, tumsu pāršķēla sīki uzliesmojumi, saskaroties daļiņām un tām, kas laikam bija antidaļiņas un visu to caurauda varena neitrīno plūsma. Bet tur bija vēl sīkākas un savādākas daļiņas. Vēl mazliet, un protonu un neitronu vietā ieraudzīju vissīkākos objektus, kuri dejoja, saķērušies kopā pa divi, pa trīs un cieši turējās cits pie cita, tomēr reizi pa reizei atraudamies un atkal savienodamies no jauna un drīzāk pastāvēja kustībā, nekā piederēja materiālajai pasaulei. Tie varēja būt kvarki. Taču tur bija vēl kas sīkāks, kam bija tikai vēl apjausma. Daļiņas atradās nepārtrauktā kustībā. Tās mainījās un mijiedarbojās, ņirbēja cita ar citu manā acu priekšā veicot nebeidzamas pārvērtības un tomēr saglabājot nemainīgas likumsakarības. Aizvietojās cita ar citu, zaudēja un savienojās. Redzēju gaismas kvantu plūsmas, fotonus, kuri saskaroties ar acs tīkleni, veidoja visas man zināmās pasaules atspulgu, kurš pēkšņi bija zudis.


-          Tie, pa divi, ir mezoni, tie dažādie pa trīs – protoni, barioni un neitroni – dzirdēju Aklā Rībinātāja, Artusa balsi – un tur, tās, ir pašas hadronu plūsmas...


-          Kā tu spēj redzēt? Vai tas ir tikai ... fizioloģiski? Vai arī ģenētiski? Šī spēja?


-          Gan vienādi, gan otrādi. Esmu tardaku, cilvēku un citdimensionāļu zinātniskā eksperimenta rezultāts. Tātad ne-cilvēks, – balsī ieskanējās rūgtums.


-          Tu esi biorobots? – Viens no NIZiem!?


-          Nē, viņiem vajadzēja ko vairāk. Tikai es aizgāju. Pirms viņiem izdevās pilnībā realizēt manu kontroli.


-          Tik vienkārši?


-          Nē. Par to es maksāju joprojām. Skaties!


Es stāvēju milzu tukšumā un arī pati biju tikai tukšums, kas nez kādā veidā turējās, bet pašlaik arī neturējās kopā un tomēr bija un pastāvēja un tā biju es. Ādas sajūtas nebija zudušas, es joprojām jutu Aklā Rībinātāja plaukstas uz acīm, bet manas rokas, kad to kustināju, nebija. To vietā bija kaut kādas haotiskas un tomēr likumsakarīgas daļiņu plūsmas, jo neredzēju pat vairs ne molekulas, ne atomus. Bija tikai šie spīdošie un uzliesmojošie punktiņi un spožas švīkas, kuras cieši riņķoja ap citām. Un tad vēl citas, kuras atradās vēl tālāk – nekas nebija blīvs, nekas nebija viendabīgs, viss plūda, mainījās un kustējās. Vecums laikam ir haosa pieaugums – nodomāju, raugoties tur, kur jutu savu roku, bet tās nebija. It kā es pati būtu kļuvusi bezgalīgi sīka un niecīga un peldētu šajā bezgalībā līdz ar citiem, līdzīgiem puteklīšiem. Trauktos līdzi mirdzošajiem fotoniem, ļautu, lai nes varenās, nemaināmās un neizmaināmās neitrīno plūsmas, aizraujot un aiznesot līdzi bezgalībā un laika bezdibenī, vai pievienotos kvarku mainīgajās spēlēs un tajā, kas bija vēl sīkāks par vissīkāko daļiņu un kam nebija nosaukuma, jo cilvēks to vēl nebija ne ieraudzījis, ne apjautis, ne devis vārdu. It kā nozīme Būt tiktu piešķirta tikai caur cilvēka apziņu un šķietamo visvarenību. Dot Vārdu. Būt kaut mazliet sevī Dievam. Tā bija eksistence, kas vēl nebija zināma un kuru vēl vajadzēja atklāt.


Jutu, kā viena no Artusa delnām atraujas no manas sejas, otrai plaukstai ātri nosedzot atbrīvoto vietu. Ar virpuļojošo daļiņu plūsmu, kas varēja būt viņa roka, Aklais Rībinātājs  pastūma sāņus gaismu kā vilni un tā uzvirpuļoja.


-          Tie ir tikai kvanti, - viņš paskaidroja.


Un tad ieraudzīju... Pareizāk sakot – tas bija un nebija reizē.


-          Vērpes lauki..., es nočukstēju. Tas bija tik fascinējoši, ka elpa aizrāvās un neiedrošinājos pat ieelpot, lai neiztraucētu varenās Vērpes, kas bija pirms Gaismas un pirms Tumsa reizē. Majestātiski milzu atvari griezās, virmoja, mainījās un ietvēra visu, kas mēs bijām vai jebkad būsim. Tas bija mainīgais, esoši neesošais Laiks, tā bija Enerģija, Matērija un lielais Nekas reizē. Tas bija audums, kas saauda un saturēja kopā mūsu Visumu un visus pārējos, kas vien atradās šajā Daudzpasauļu eksistences vienotībā. Kustība daudzkārt pārsniedza gaismas ātrumu, taču redzēju to kā palēninātā filmā, uztverē kļūstot tik lēnai un ātra reizē, ka iestājās Mūžība. Kvintesence. Brīnišķīgā....


Un tad vairs nebija nekā cita, kā tikai esoši neesošās Gaismas un esoši neesošās Tumsas kustība. Gaismas, kas nebija gluži gaisma parastajā izpratnē, viļņi mijās ar Tumsu, kas arī nebija tumsa parastajā izpratnē, dejoja savijušies dziestot, iedegoties, virpuļojot no pavisam milzīgiem, līdz vissīkākajiem veidojumiem. Uz mirkli it kā ieraudzīju svešas, man nezināms Būtnes domu ainas, smadzeņu viļņus un netveramus tēlus mūžīgā mainībā. Tā tiešām varēja būt patiesā realitāte, kurai nebija veida un kura sastāvēja no miljard un kvadriljonveidības un vēl vairāk.


-          Cilvēks nesaprot, ka ir tikai fraktālis šajā pasaulē. Dīvainais fraktālis, kas ir daļa no Pasaules. Un Metaatraktors, kas apvieno sevī Visuma likumības. Un tādēļ ir Dievs savam fiziskajam ķermenim, kurā atspoguļojas viss tas pats, ko viņš ierauga zvaigznēs, debesīs, savos daļiņu paātrinātājos, eksperimentos... Ja gribi zināt, visa šī pasaule ir saprātīga, sākot no vissīkākajām elementārdaļiņām, kuras nemaz tik daudz nelīdzinās daļiņām, kā vienīgi neizpaustās un izpaustās gaismas skartam tukšumam, kuram nav pat savas telpas, tikai kustība. Un mēs esam tikai to radītās rotaļlietas un īpašnieki reizē.  Cilvēki visu to identificē ar likumībām, taču tās nav sastingušas un nemainīgas, tāpat kā visa šī eksistence. Kad likumības mainās, jums tās pārvēršas katastrofās.


-          Es nespēju aptvert. Mēģinu, bet nevaru. Apjaušu, bet nespēju... Es nezinu, – tā nebija gluži balss, kurā atbildēju un arī domas nē. Mana atbilde bija cita. Bez mutes, bez lūpām, bez ...


-          Es ar to dzīvoju katru brīdi un tas vienkārši tā ir. Būt abpus bezgalībai. Cilvēks ir punkts, kurš atrodas starp tām abām. Kas ir viņā, tas atspoguļojas arī ārpus, un, kas ir ārpus, tas viss atrodas arī viņā. Indras tīkls...


-          Un kas tad ir Dievs?


-          Viņš vienkārši IR. Viņš vēro. Tās tiešām ir viņa domas un tēli, kurus tu uztver, bet kurus mums nav dots pilnībā saprast, jo katrs no mums ir Viņa smadzeņu daļa, pakļauta pārvērtībām un izmaiņām. Viņš skatās gan caur mums, gan no mums, gan ārpus mums, tāpat kā neitrīno, kam nav šķēršļu. Viņam nav vārda. Vismaz ne tāda, ko devis cilvēks. Varbūt kādreiz tu satiksi kādu no viņa daļiņām vai atspulgiem, kuros tas realizējas kontaktu retajās reizēs. Tā ir tikai spēle. Liela spēle, kurā piedalāmies, nezinot ne mērķi, ne sākumu, ne atrisinājumu. Tās visas ir tikai spēles un ilūzijas – gan mūžam mainīgie matemātiskie modeļi, atrisinātie un neatrisinātie, kuri attīstās un tie, kuriem nav realizācijas, tikai pieņēmumi un komponentu salikumi kādam risinājumam, fizikālās atklāsmes un maldi – tā ir tās pašas jūsu sauktās ezotērikas un reliģijas otrā puse, bet patiesa nav ne viena, ne otra, jo neietver veselumu. Matemātiskās un eksaktās fantāzijas par pasaules un lietu uzbūves modeļiem un likumībām ne ar ko neatšķiras no prāta, iztēles un filozofijas radītajām likumībām un modeļiem. Matemātiskās un kvantu fantāzijas ir tik pat daudzveidīgas un neizsmeļamas, kā tās, kuras jūs saucat par ezotēriskajām un dievišķajām.


        Tu redzi, kas ir tumšā, neredzamā matērija. Tā nav tumša. Tā ir tikai ļoti smalka un neredzama. Tā ir tā, kas mūs veido ārpus visām zināmajām enerģijas daļām un daļiņām. Tu neredzi savu veselumu, tikai sajūti to. Domu pārnese, sajūtu pārnese, tas viss darbojas arī Visumā. Šeit, šobrīd un tagad. Nav ne Laba, ne Ļauna. Tas viss ir nosacīts. Ja nebūtu sliktā, mēs neko nezinātu par labo.


-          Un ko tad mēs šeit darām, ja nekam nav nozīmes?


-          Mēs uzturam līdzsvaru, jo tas jāuztur vienmēr un tas ir tik labils visā šajā Metavisumā. Un ļoti stabils savā nelīdzsvarotībā. Visas šīs atvērtās, nelīdzsvarotās kopumu sistēmas, mēs esam tikai elementi tajās.


-          Tas nozīmē, ka šodien tu vari būt te, bet rīt jau tur?


-          Jā, pat tad, ja negribēšu. Ja to vajadzēs līdzsvaram. Veselumam. Šajā esības izpausmē, labais bez sava pretmeta, to iznīcinot, iet bojā līdzi pats, ja nav pārgājis augstākā līmenī. Ja nav sasniedzis patieso Vienotību. Un sākas sagrāve. Atceries savas daļiņas kādreiz vecumā, kad tās kļūs haotiskas, destruktīvas, zaudēs sākotnējās vibrācijas. Uzturi tās līdzsvarā, atjauno līmeņus. Pieņem gan plusa, gan mīnusa zīmi un sakausē vienā. Tumšā enerģija ir dzimstošās gaismas jaunā enerģija un atjaunotāja. Šajā līmenī. Atceries un izmanto to. Šī ir spēle, kuras uzdevums tikt uz nākošo, vēl nezināmo un neapgūto pakāpi. Un – mēs visi ejam uz to veselumu, kurā varam atgriezties veselajā nedalāmībā. Kur ir tikai Gaisma – vienotais un veselais mūžīgās enerģijas avots. Ir labā puse, ir kreisā puse, bet nav pareizās un nepareizās puses tādā izpratnē. Patiesība nav saistīta ar pusēm. Tā ir vesela un viena un ieņem savu – trešo stāvokli. Vismaz šajā līmenī. Atceries to kādreiz.


-          Tu runā par sevi?


-          Varbūt.


-          Kādēļ tu vēlējies man šo visu parādīt?


-          Es teicu, tavi atomi izskatījās cerīgi. Ne katras vibrācijas ir derīgas, lai to ieraudzītu pat ar manu palīdzību. Tu esi otrais cilvēks, kurš redz. Es izmantoju to, jo tā gribēju, tomēr tev taisnība - šis ir tikai viens no smagās, materiālās pasaules līmeņiem, kuru jūs saucat par realitāti. Tas, kurā mums jāeksistē. Ir arī augstākie – kurus jūs saucat par dievišķiem, un tie ir savādāki. Šeit tu redzi fizisko, fizikālo pasauli, taču ir citi līmeņi, kuros kādreiz tu dosies, bet es gribēju, lai tu redzi un saproti arī šo. Tie nepastāv cits bez cita. Tie caurauž viens otru un ir saistīti. Gan fiziskie, gan enerģētiskie, gan redzamie, gan neredzamie, gan atklātie, gan vēl neatklātie. Visi. Tā, kā to redzēji. Jo uz mirkli tu redzēji arī tos - citus. Viss pastāv šajās vērpes – griezes kustībās, arī cilvēks. Jo būtne stiprāka, jo koncentrētāka, blīvāka un smalkāka ir viņa daļiņu griezes kustība ķermenī. Jo būtne kļūst vecāka, jo lēnāka un izkliedētāka kļūst šī griezes kustība un pieaug tās rādiuss ne uz spēka, bet zuduma rēķina un blīvuma zaudēšanas. Šie lauki ir tie, kurus izmanto mūžīgajai enerģijai. Tā nezūd. Tas viss ir kopējais, absolūtais, vienotais Informācijas lauks, gan laikā, telpā, gan ārpus laika un telpas. Viss atkarīgs tikai no tā, kas un kā to vēro un kā izmanto.


-          Bet ko nozīmē mūsu muskuļaudi, šūnas, neironi, kauli, smadzenes...?


-          Tā ir tikai sistēminformācija. Tās vieliskais, zemākais kods. Viena no vairākām matricēm. To var pārnest subkvantu, submateriālā stāvoklī un tad tu vienlaicīgi vari būt jebkur. Tas arī ir šis Dieva lauks. Absolūtais informatīvais lauks, kurš vienlaicīgi eksistē un atrodas jebkur. Tur slēpjas teleportāciju būtība. Tu esi tikai sīks sablīvējums kādā virstelpas punktā, kurš spēj pārvērsties plūsmā. Vai nu apzināti, neapzināti vai tajā, ko cilvēki sauc par nomiršanu. Tikai šajā gadījumā jaunais punkts nekad nebūs tāds, kādi bijuši iepriekšējie, kaut var saturēt kādu informatīvo daļiņu, no kuras veidot iluzorās gaisa pilis par nemainīgu mūžīgo dzīvošanu. Tā nepavisam nav tāda, kādu to iedomājas cilvēka prāts. Mēs sastāvam no pārāk daudziem fragmentiem.


       Jau labu laiku nejutu roku uz savām acīm un radās vēlēšanās ar jauno redzi ieraudzīt cilvēku, kurš joprojām stāvēja man aiz muguras. Pagriezos, taču, tā kā Aklais Rībinātājs kaut kādā veidā bija mainījis manu redzi, viņu neredzēju. Tā vietā bija izklaidus miglāji, lidojošas daļiņas un to saskriešanās kā krītošas zvaigznes, bet kas no tā visa bija Artuss? Viņa Gars, Dvēsele, Būtība, viņš pats?


-          Brīnies? Tu izskaties tieši tāpat. Šobrīd.


-          Tad jau mēs varam saplūst kopā, - es izsaucos un pēkšņi nobijos.


-          Nē un jā. Atceries, kā tu ej cauri sienām. To var tikai tad, ja prot. Mūsu informatīvās saites ir atšķirīgas. Mūs saista atšķirīgi informatīvie impulsi. Krāsa, garša, skaņa, tonis.. Informatīvās saites ir tās, kuras notur katru sistēmu atsevišķi, - un, pēkšņi redzēju, kā blāvs, virpuļu pilns miglājs izslīd cauri citam miglājam, kurš varēja būt mana labā roka. Jutu, kā caur to sajūtās izskrien vēss vilnis. Strauji pacēlu otru roku, lai pieskartos pirmajai un caur sajūtām saprastu, kā notiek šī saskarsme.


       To nevajadzēja darīt. Pazuda kontakts un pēkšņi viss melnais Visums gāzās virsū. Asas sāpes ieurbās tur, kur vajadzēja būt acīm, galvā kaut kas žilbinoši uzsprāga un zaudēju samaņu.


 


*  *  *


Gaiss bija mikls. Dzeldējošām šaltīm tas ieplūda plaušās un tad atkal izplūda ārā. Es elpoju pati. Gan ļoti lēni, tomēr patstāvīgi. Galva... bija dīvaina. Tā, it kā tikko būtu samontēta kopā no dažādiem atsevišķiem fragmentiem un kuru katru brīdi draudēja no jauna sadalīties un izjukt sastāvdaļās. Bija sajūta, ka kaut kādas smadzeņu daļas eksistē un domā katra par sevi. Neatkarīgi no pārējām. Gribēju pakustēties, bet ķermenis bija kā paralizēts. Centos atvērt acis un tad sajutu atkal karsto, ciešo plaukstas spiedienu uz plakstiņiem.


-          Never vēl acis. Pagaidi, - atskanēja balss, kuru pazinu.


Mēģināju runāt, taču kakls bija aizsmacis. Izlauzās tikai bezskaņas čuksti. Tie paši prasīja neticamu piepūli, kamēr pārvērtās par kaut ko līdzīgu balsij.


-          Kas notika?


-          Tas bija par daudz. Tev nevajadzēja kustēties. Es teicu, ka tavas atomu struktūras ir nestabilas. Ja gribēji beigt skatīšanos, vajadzēja dot zīmi, nevis rīkoties ekstrēmi.


      Labu brīdi gulēju nekustīgi. Pamazām atgriezās ķermeņa sajūtas. Karstā plauksta joprojām atradās uz manām acīm un jutu sīko, nepatīkamo durstīšanu. Tomēr tagad acis bija aizvērtas un bezdibeņa vietā redzēju vien melnu tumsu. Beidzot plauksta atlaidās.


-          Vari atvērt acis, tikai uzmanīgi.


Sajutu, kā uz virsdegunes uzgulst kaut kas smags. Briļļu rāmis! Piesardzīgi atvēru acis. Gaisma cauri stikliem ieplūda kā zilgana, kā sarkanīga, kā matēta, dīvaina un polarizēta.


-     Pēc brīža varēsi noņemt. Tikai neizbīsties, - un, labāk neskaties uz mani, -  balss ieskanējās savaldīgi, tomēr jau ierasti drūmi.


Uzmanīgi piecēlos sēdus. Kaut arī traucēti un klusināti, pasaule apkārt bija ieguvusi pazīstamos apveidus. Dziļi un atviegloti nopūtos. Galva un smadzenes, šķiet, bija sākušas atgūt vienotību. Vēl pēc brīža lēni noņēmu traucējošās, melnās brilles. Aklais Rībinātājs sēdēja pagriezis muguru, tad pastiepa roku pēc brillēm.


-          Kādēļ tu nēsā brilles?


-          Manas acis nav diez ko līdzīgas cilvēku acīm. Tas varētu būt šokējoši. Turklāt, mani joprojām meklē.


-          Es nenobīšos. Un, ja kāds meklēs, domā, brilles glābs?


-          Tās nav, lai slēptos, - Artuss tā kā aprauti iespurdzās. – Šīs brilles man palīdz atklāt sekotājus. Un, jā, arī sargā redzi. Ja tu tā gribi ...


Artuss brīdi lēni virpināja pirkstos atdotās brilles. Tad ļoti, ļoti lēni pagriezās un manī neskatoties, pacēla skatienu, raugoties kaut kur tālu garām. Es nodrebēju.


Acis bija pilnīgi melnas. Bez redzokļiem, bez varavīksnenes, bez acu baltumiem. Šķiet, tieši acu baltumu trūkums, darīja tās tik biedējošas. Ja nebūtu brīdinājuma, nobītos vēl vairāk, taču, vienalga, to briesmīgais skatiens izsauca tirpas. Tomēr saņēmos. Un tad šajā melnumā vēl biedējošākus ieraudzīju platus, gandrīz neatšķiramus redzokļus, piķa melnus kā Visuma nakts.


-          Vai tu mani redzi tāpat, kā redz citi cilvēki? – nomurmulēju ne gluži savā atgūtajā balsī.


-          Nē. Es redzu formas, krāsas, kas ir atkarīgas no pavisam citiem viļņiem un to lūzuma redzes leņķiem un likumsakarībām. Es redzu struktūras, cik dziļi tās gribu redzēt. Manas acis tika radītas citiem nolūkiem. Es izvēlos staigāt pa enerģijām. Es redzu mainīgo. Visas kustības, kas vien iespējamas un uzbūves, kuras vien pastāv. Arī tad, ja nevaru tās aptvert un saprast pat ar savām smadzenēm.


-          Tu tiešām esi robots?


-          Nē. Domāju, ka nē. Tu jau to jautāji. Tomēr nezinu. Gribu ticēt, ka pamatbāze bija cilvēks, lai cik trausls, neizturīgs un nepilnīgs, taču spējīgs attīstīties un pilnveidoties. Nevis tardaki vai atšķirīgie citdimensionāļi.


-          Kādēļ tevi sauc par Aklo Rībinātāju?


-          Tādēļ, ka tādi kā jūs, mani visbiežāk pieņem kā aklu, jo mana uztvere ir atšķirīga, kā vissmalkākajām superiekārtām, salīdzinājumā ar āmuru.


Es iesmējos. Tas izklausījās diezgan lielīgi.


-          Bet par Rībinātāju, jo saceļu nemieru tur, kur parasti ierodos.


-          Kādēļ?


Atbilde šoreiz neatskanēja.


-          Un par Artusu Sikspārni?


-          Tā mani pazīst tavi draugi, jo kādu laiku biju ar viņiem kopā, pirms mums radās domstarpības.


-          Un tādēļ tu Magnusu nosauci par Žurku Indi un Atilu par Skorpionmušu?


-          Nē. Tie tiešām ir viņu pievārdi. Tu nezināji? – Artuss kā negribīgi iesmējās.


-          Nē. Tikai par Atilu, bet nezināju, ka tādi ir arī citiem.


-          Vairākiem no viņiem ir vēl cits iniciācijas vārds, kuru iegūst vēlāk vai neiegūst nekad, bet to zina tikai viņi paši un tie, kas ir vadošie. Tos izmanto  ļoti retās reizēs.


-          Tev ir tāds vārds?


Artuss neizlikās, ka nav dzirdējis, tomēr neatbildēja. Tagad briesmīgās acis raudzījās manī, taču, kaut arī neomulīgi, tās tik ļoti vairs nebiedēja. Melnajos acu baltumos (cik dīvaini tas arī skanētu) brīžiem ielāsmojās zilas, zeltainas un violetas blāzmas, kā irizācija skaistajā akmenī – labradorā. Sejai bija savāda pievilcība, par spīti biedējošajam skatienam. Mutes kaktiņos ievilkušās agrās rūgtuma rievas to darīja vecāku un reizē cilvēcīgāku. Artusa gadi varēja būt ap divdesmit pieciem vai nedaudz vairāk. Mēģināju sajust viņa domas, bet nespēju. Seja joprojām bija un palika mierīga. Aši uzlicis melnās brilles, Artuss nesteidzīgi piecēlās. Atcerējos savu draugu spējas, un nevarēju atturēties no vēl kāda jautājuma, kurš nedeva mieru.


-          Vai tu spēj lasīt domas?


-          Varu, bet negribu, tas ir tik pat kā izspiegot citam citu.


-          Nekad?


-          Nu, varbūt tikai tad, kad tam patiešām ir nopietni iemesli, turklāt, manas smadzenes un uztvere ir savādākas nekā jums. Tas ir dīvaini, kā smadzeņu viļņi veido tēlus un informāciju. Jūs uztverat tikai galarezultātu, bet es redzu, kā tas notiek. Viss atkarīgs no tā, cik dziļi gribu redzēt.


No iegūtās domu pārbagātības reiba galva.


-          Man jādodas projām. Tu redzēji un tagad zini, kur atrodas laika tunelis.


-          Tu neatgriezīsies?


-          Pagaidām tepat tuvumā vien klejošu. Varbūt satiksimies. Viņi tev savas lid-bāzes ir parādījuši?


-          Kādas lid-bāzes? Sarunās pieminēja tikai sliderus. Kādēļ viņi tos neizmanto?


Artuss mirkli vēroja, tad pagriezās, - „Nekas, izliecies, ka nedzirdēji.”


Kamēr Artuss pazuda aiz drupām, nekustīgi pavadīju viņu ar skatienu. Tad steidzos no muguras vēlreiz ieraudzīt, bet viņš bija izgaisis, it kā nekad nebūtu bijis. Atstājot tikai dīvainās sajūtas un pieredzējumu, no kura nebiju atguvusies. Nekas nenotika tāpat vien. „Pasaules paplašināšana”, - nodomāju pie sevis un devos atpakaļ uz apmešanās vietu. Skaidri zināju, kur šobrīd atrodas laika tunelis.


 


Apo


 


            Iestājās mierīgāks laiks. Tors Lī, jeb Garrocis un Vezens Aizkrauklis bija devušies pie Iljasa grupas. Brāļus Mauritus sauca par Zobenbrāļiem, bet Agnijas otrais vārds bija Dzelzsroze. Pamazām uzzināju viņu pievārdus un iesaukas. Taču ne slepenos vārdus, kurus bija pieminējis Artuss. Nebija skaidrs, kāpēc tardaku bāze bija sagatavojusies uzbrukumam. Varbūt par spīti šķēršļiem, viņi spēja uztvert informatīvos nodomus vēl pirms tie bija piepildījušies, ja Artuss bija teicis, ka šis lauks visiem kopīgs? Vai arī bija gatavi turpinājumam pēc manis saceltās trauksmes, kad biju tur ieradusies kopā ar Apo? Un visu šo laiku gaidījuši mūsu uzbrukumu? Neko nedrīkstēja atstāt nenovērtētu. Iljasa grupai bija vismazākais sakars ar šo lietu, bet tieši viņi bija cietuši zaudējumus. Magnuss joprojām nebija atgriezies, taču viss ritēja savu gaitu un nevienu tas nesatrauca. Laika tranzīta tuneli pagaidām nolēma neaiztikt, lai neiztraucētu tardaku jauno bāzi. Vispirms bija jāatrod tās reālā atrašanās vieta dabā un tad jānorobežo no laika tranzīta, lai neviens to nevarētu izmantot bēgšanai.


            Pāris reižu centos pajautāt par lidaparātu bāzēm, bet noteiktu atbildi nesaņēmu, kā tikai to, ka pagaidām jānostiprina iemaņas, kas nav saistītas ar tehnoloģijām un tehniskiem palīglīdzekļiem, kuri esot tikai kā piedevas un traucējot individuālajam progresam. Tātad šādas bāzes bija. Taču, tā kā nelielā lidojumu pieredze uz Zemes man nebija visai patīkama, nolēmu pieturēties pie jau zināmām un apgūstamām lietām.


Par tikšanos ar Aklo Rībinātāju jeb Artusu Sikspārni nevienam nestāstīju, kaut droši vien, noslēpums tas nebija. To nojautu pēc dažām nejauši dzirdētām frāzēm starp Atilu un Vezenu, taču, tā kā man neviens neko nejautāja, tad neko vairāk arī nestāstīju. Mazliet gan sāku izjust šīs tikšanās sekas. Ķermenis likās kļuvis kustīgāks un vieglāks, tādēļ steidzos to izmantot.


Biju devusies diezgan tālu kalnos, lai mazliet patrenētos mirgošanā. Tur atradās kāds piemērots klintsbluķis, kurš nebija ne pārāk liels, ne pārāk plats un jau agrāk bija iekritis acīs. Pat, ja zaudētu ātrumu, es nepaspētu tajā iestrēgt. Pirmās reizes gan bija mazliet bailīgas, bet nu jau spēju sevi kontrolēt un savaldīties. Palīdzēja Tora treniņos iegūtās zināšanas, kā arī jauniegūtais ķermeņa kustīgums pēc tikšanās ar Artusu. Labi, ka neviens neredzēja manas pirmās prieka lēkmes, kad izdevās šķērsot klintsbluķi. Tikai Atilai pateicu, kurp dodos, ja nu pēkšņi iestrēgtu un neatgrieztos.  


            Biju jau kādas divpadsmit reizes dažādos ātrumos un frekvencēs šķērsojusi klintsgabalu, kad pār muguru noskrēja auksti drebuļi. Strauji pasitos sānis un sastingu. Protams, tur jau viņi bija. Pēdējā laikā biju aizmirsusi par pelēkajiem un, pēc pārdzīvotā tardaku bāzē un Apo palīdzības, biju viņus pilnīgi piemirsusi un neuzskatīju vairs par bīstamiem. Arī tagad drīzāk jutu dusmas nekā bailes, kaut arī redzēju četrus pelēki neizteiksmīgos stāvus slīdam tuvāk. Lai tikai pamēģina!


            Tas, kurš strauji tuvojās pirmais, izstiepis garo, lokano taustekli, centās piesūkties manam augšstilbam un es sajutu rāvienu. Viņi gribēja mani vispirms nogāzt, lai tiktu klāt. Vēl, pirms tas paspēja ar pilnu rāviena spēku izsist no apakšas manu labo kāju, satvēru to aiz tuvākā taustekļa un paātrinājuma kustībā bez piepūles, atdalīju to no pelēkā ķermeņa, kurš tūlīt atkāpās. Trīs pārējie tūlīt ielenca un, dīvainā kārtā, es sajutu viņu izsalkumu. Tas bija izmisuma solis, jo viņi no manis baidījās vairāk, nekā es no viņiem. Viņi uzdrošinājās tikai tādēļ, ka biju viena pret viņu pārspēku. Izjutu reizē gan dusmas, gan žēlumu. Tomēr tā bija viņu izvēle un viņu nelaime. Kamēr ceturtais vēl atguvās, zibenīgi triecos pretī nākošajam, kurš atradās vistuvāk. Sitienā ar delnas malu, izjūtas bija kā caursitot blīvu ledusgabalu. Pelēkais ieplaisāja un atkāpās. Tas nebija tā, kā pirmajā reizē. Viņi bija mainījuši blīvumu, kļūstot ievainojamāki. Divi pārējie sastinga un tad visi reizē sāka atkāpties.


            Man gandrīz līdzās stāvēja Apo. Pazinu viņu pēc baltā cimda un savām iekšējām sajūtām. Domās dzirdēju tikai viņa bezvārdu čabēšanu. Pelēkie izgaisa skatienam kā nebijuši.


-          Viņi atgriezās savā pamattelpā. – Beidzot Apo čabēšana kļuva sakarīga.


-          Tu viņiem kaut ko teici?


-          To, ka mēs esam saistīti un tu mani baro.


-          Tādēļ tu ieradies?


-          Nē. Es tevi sajutu. Dusmas un to, ka tu esi sastapusies ar manējiem, no manas tautas, lai cik dīvaini tev tas skanētu. Un, jā, man vajag mazliet tavas enerģijas. Pavisam mazliet, ja var...


-          Jūs nevarat iztikt bez svešas enerģijas zagšanas? Kādēļ to neražojat paši!


-          Mēs varam, bet tikai mazliet un ar to nepietiek, jo esam parazīti un kalpojam saviem saimniekiem, kuri ir vēl lielāki parazīti, jo viņi atņem mums mūsu sakrāto enerģiju. Tā ir simbioze, kuru tu nevari saprast.


-          Kādi izskatās jūsu saimnieki?


-          Tev viņi izskatītos līdzīgi akmeņiem, bet tas ir tikai šķietami. Mēs nevaram no viņiem izvairīties, jo viņi mūs pievelk. Pievelk un nosūc, kā mēs nosūcam cilvēkus.


-          Tu baro savējo?


-          Vairs nē. Tava enerģija viņam būtu pārāk stipra un tas sadalītos. Tā nu es tagad esmu bez sava saimnieka un kopā ar tevi. Vai tagad ļausi man?


Saviebos. Sagatavojos nepatīkamajām sajūtām un pastiepu roku. Pieskāriens bija īss un ātrs. Nodrebinājos, bet Apo jau atrāva savus taustekļus.


-          Kādēļ šie nosūcēji bija daudz blīvāki nekā tad, kad satikāmies kalnos?


-          Kad mums trūkst enerģijas, mēs kļūstam smagāki un blīvāki. Ja mana tauta spētu kontrolēt savu kāri pēc svešas enerģijas, zinātu robežas un ļautu enerģijai atjaunoties, tad mūsu eksistence tagad nebūtu apdraudēta. Es zinu, ka jūs plānojat mūs iznīcināt vai arī iedzīt atpakaļ mūsu jau izsmeltajā telpā – tas būtu tas pats. Bet es gribu eksistēt, pastāvēt! Arī mūsu vidū ir tādi, kuri spējīgi attīstīties un mainīties. – Apo čabēšana kļuva satrauktāka un, šķiet, skumīgāka.


-          Tad sāciet ar savu telpu! Sakārtojiet to.


-          Bet vai jūs, cilvēki, spējat sakārtot savējo? - čaukstēja Apo.


-          Ja nebūtu tardaku, NIZu un tev līdzīgo, tad manis šobrīd te nebūtu, - es protestēju.


Apo neatbildēja. Manos vārdos bija tikai daļa patiesības un mēs abi to zinājām. Cilvēce netika galā pati ar savas civilizācijas radītajām sekām, radot iespēju Visuma un blakustelpu tumšajiem iemītniekiem ieperināties  tās pamattelpā. Katastrofas, militārā rūpniecība, slepenie eksperimenti, klimatiskie ieroči, pazemes superdziļie urbumi, paātrinātāji, nāvējošu vīrusu un mikroorganismu radīšana, gēnu inženierija, klonēšana, modificētie organismi – cilvēce vairs nespēja kontrolēt tos spēkus, kurus pati bija pamodinājusi. Un tikai tādēļ, ka tai pietrūka atbilstoša līmeņa garīgās attīstības un atbildības sajūtas. Un kas bija Artuss? Par ko sevi uzskatīja viņš? Ne tikai cilvēki kāroja ielauzties aizliegtajā. Tumsas un gaismas hibrīdi?  Vai tā bija alternatīva? Nedroša un nestabila kā pamiers?


-          Vai tu kādreiz varētu mani aizvest uz savu telpu? – jautāju Apo pēc pārdomu brīža.


-          Kādēļ tev to vajag? –  viņš izbrīnījās.


-          Gribu redzēt tavu telpu. Vai tā ir līdzīga mūsējai?


-          Nē. Tā ir tumša. Man šeit ir par gaišu, taču esmu pie tā pieradis, kaut sākumā bija grūti. Mūsu saimnieki sūtīja mūs izlūkot jaunas enerģijas iegūšanas iespējas. Un novērot tardakus, jo viņi mitinās blakustelpā, netālu no mūsu līmeņa. Mēs neesam sabiedrotie, bet pieciešam viens otru. Viņu enerģijas līmenis ir augstāks, taču mums ar to nepietiek. Viņi savu telpu mums ir noslēguši.


-          Vai arī Zemi var noslēgt?


-          Nepareizs jautājums. Var noslēgt blakustelpas, bet nevar noslēgt pamatmatricu, kura ir visa šī pasauļu loka kopuma pamats un balsts.


-          Tātad arī šo telpu var noslēgt? Jo šī ir tikai starpdimensija.


-          Jā, bet jūs neesat ieinteresēti, jo šī ir jūsu sakaru starptelpa ar pamatmatricu. Īpaša. Un tādēļ šeit tiek izcīnītas pirmās un lielākās ietekmes cīņas. Šī ir starpbāze. Viena no kādreiz jau bijušām un atjaunotām.


-          Kā tu tik daudz zini?


-          Pēc jūsu, cilvēku mēroga, esmu ļoti vecs, kaut nevaru pateikt absolūto vecumu. Tas mainās atkarībā no atskaites punkta. Tu zini, ka laiks nav pastāvīgs lielums. Turklāt, mums, kas esam saistīti ar vienu saimnieku, piemīt arī kolektīvā un saimnieka apziņa un nedaudz atšķirīgi pastāvēšanas laiki.


-          Tātad to, ko zini tu, var uzzināt arī pārējie? – tas bija bīstami. Vajadzēs turpmāk padomāt par drošību, – nodomāju.


-          Tagad, kad esmu viens, varu izvēlēties kur, kad un ar ko saistīties. Tas ir dīvaini, ja tik ilgi nav bijis savas izvēles.


Skatījos uz Apo. Pelēcīgs, kā pārklāts ar asfalta krāsas putekļu slāni, vietām mazliet eļļaini spīdošs, dīvaini, kā akmenī neveikli, neskaidri kalti vaibsti, spēja mainīt veidolu...


-          Kādēļ tu joprojām nēsā balto cimdu?


-          Es traumēju taustu cīņā ar tevi. Mana struktūra vairs nav droša. Tā var sairt, ja neuzmanīšos.


-          Tāpat, kā tavam saimniekam?


-          Jā, tikai mēs, kā enerģijas pārnēsātāji, neesam tik jutīgi. Jo vairāki esam kopā, jo mūsu upura spēcīgā enerģija tiek izkliedēta, neko sliktu mums nenodarot. Taču tu ar mani saslēdzies pārāk cieši un atradi vājo vietu. Mēs saslēdzāmies viens pret vienu. Un mūsu spēks izrādījās līdzvērtīgs.


-          Apo, kāds ir tavs patiesais veidols?


-          Tu nespēj atslēgties no savas pašreizējās realitātes un pieņem mani kā sev līdzīgu. Varbūt kādreiz ieraudzīsi. Un izbīsies. Tādēļ tu mani reizēm redzi arī citos veidolos, kuri tev liekas pazīstami un mazāk bīstami. Tad, kad ierodos savādāks, ar citu enerģētisko līmeni.


-          Tavs veidols ir tik briesmīgs?


-          Nezinu. Mani jūsu uztveres spējas neinteresē. Pārāk daudz priekšstatu. Un, lai izvairītos no šoka un bailēm, nezināmo bieži pielīdzināt sev. Ja ir pazīstams – tātad nav bīstams. Tā ir kļūda. Jums.


-          Un kas esam mēs abi šobrīd?


-          Sabiedrotie. Pagaidām. – čabēja Apo.


-          Tātad mēs joprojām esam ienaidnieki?


-          Nejautā. Mani tas neinteresē. Es vēlos tikai vienu – izdzīvot. Un, lai mana tauta tiek saglabāta. Nedomā, ka tikai organiskajām formām ir tiesības uz eksistenci un pieder vienīgā, nepārsūdzamā patiesība.


-          Tu vēl turpini atgriezties savā pasaulē?


-          Protams. Es teicu, ka šeit ir pārāk gaišs. Tādēļ mēs cenšamies pazemināt šeit enerģētisko līmeni, tāpat kā tardaki, lai uzturēšanās būtu vieglāka.


-          Apo, vai tu nekad neesi domājis, ka neorganiskās formas ar organiskajām varētu dzīvot saskaņā? Nu, kaut vai kā mēs. Saglabāt savas dimensijas, lai nebūtu jāiekaro citas.


-          Mūsu apziņa nav vienota, tāpat kā jūsējā. Savā tautā es tagad esmu kaut kas līdzīgs izraidītajam, – ar rūgtumu piebilda Apo.


-          Un nedomā, ka raugoties uz mani, tev liekas, ka neorganiskās formas ir neglītas. Mums ir citi fizikāli ķīmiskie likumi un uzbūve. Tik pat pilnīgi-nepilnīga, kā tavējā.


-          Tu esi dzīvs?


-          Un kā tu domā? Es esmu neorganiska, plūstošo un asimetrisko kristālu mainīgās potenciālu diferences pašregulējoša saprāta forma. Tātad, jebkurā gadījumā, mūsu tiesības ir līdzīgas. Mana priekšrocība tā, ka ļoti sen esmu iepazinis jūs – cilvēkus. Tādēļ esmu izdzīvojis un varu vadīt citus. Jūs nespējat ne iepazīt, ne saprast mūsu tautu, tikai iznīcināt. Es zinu un spēju rīkoties ar jūsu jēdzieniem, bet tu neko nezini par manējiem. Tas nav patīkami un ir man pretdabiski, taču tevi es saprotu daudz labāk, nekā tu jebkad spētu saprast mani.


-          Plūstošie – tie ir šķidrie kristāli? Tad jau tu pa daļai esi organisks.


-          Nedaudz varbūt. Mūsu patiesā uzbūve ir daudz sarežģītāka, nekā to spēj aprakstīt jūsu fizika un ķīmija. Visās pasaulēs ir tikai atsevišķas kristaloīdās saprāta formas un tās ir ļoti atšķirīgas. Jo sevišķi tās, kuras pastāv tuvu absolūtajai nullei un tiešām ir pilnībā neorganiskas.


-          Bet kādēļ jūs ņemat enerģiju no cilvēkiem, ja vieglāk to būtu ņemt tieši no Saules vai citiem starojuma avotiem?


-          Mums vieglāk ir uzņemt jau pārstrādāto Saules enerģiju no jūsu dzīvības procesu izstarojumiem organismā. Īpaši kristāli mūsu ķermenī uztver un pārnes to, palielinot potenciālu starpības asimetrisko kristālu sakopojumos un akumulējot iegūto enerģiju. Šī pārnese notiek kvantu līmenī. Turklāt, jūs, cilvēkus, ir vieglāk notvert, nekā jūsu dzīvniekus. Tie mūs sajūt lielā attālumā, pirms spējam kaut cik tuvoties.


-          Tava pasaule, ja tā nosacīti atrodas Zemes tuvumā, taču nav tuva absolūtajai nullei? Vai jums ir arī organiskās dzīvības formas? Un, ja tu pārstāvi neorganisko jeb pusorganisko saprātu, tad tev vajadzētu iegūt enerģiju no sev atbilstošās neorganiskās dabas bāzes.


-          Organiskā dzīvība mums ir tikai zemākajās formās. Mēs to audzējam savām vajadzībām, taču mūsu pasaule nav silta. Un bagātākās neorganiskās enerģijas atradnes jau ir izstrādātas. Mums nav cita ceļa, kā cīnīties par savu izdzīvošanu.


Uz brīdi domās iestājās klusums. Apo stāvēja nedaudz pelēki spīdēdams saulē. Viņš izskatījās tik maz līdzīgs cilvēkam, cik vien var būt. Nezinu, kādēļ pirmajā satikšanās reizē ar nosūcēju, tas bija licies tik cilvēkveidīgs, kaut tāds nebija pat attālināti. Vai varbūt es pamazām sāku uztvert viņa patieso formu?


-          Un kā jūs vairojieties? Ne jau līdzīgi mums?


-          Ja es iegūtu pietiekoši daudz papildenerģijas, tad varētu izmest pašformējošos plazmoīdu. Tas nav gluži tas, ko jūs varat iedomāties par gāzveida stāvokli, jonizāciju, mirdzobjektiem vai vēl kaut ko, bet attāli līdzinās tādējādi, ka tas ir īpašs vielas sakopojums, augsti enerģētiskā atomu stāvoklī. Īpašs manas vielas stāvoklis, kurā ir aizsākums.  Vēlams, lai viņš nonāktu uz saimniekorganisma, kas ļautu tam nobriest. Bet šobrīd labi, ja enerģijas pietiek mums pašiem. Turklāt, mūsu saimnieki, taupot enerģiju, plazmoīdus tagad vienkārši atgrūž un tie iet bojā, bet mēs nevaram lieki zaudēt enerģiju. Taču līdz ar to nevar veidoties ne jauni saimniekorganismi, ne mēs, kas šo enerģiju pārnesam.


-          Tad tāda ir jūsu simbioze?


-          Jā. Pēc jūsu izpratnes mēs esam parazīti, taču arī mums savā starpā jādalās, lai nodrošinātu eksistenci, - klusi čabēja Apo.


-          Es tev esmu neglīta?


-          Jā. Bet es esmu pie jums pieradis. Tie ir tikai priekšstati. Ja uzskati kaut ko par neglītu, nedabisku, ir vieglāk pieņemt, ka to var un drīkst iznīcināt, jo viņš nav līdzīgs tev. Tas dod šķietamas tiesības, kuru patiesībā nav, – Apo bija godīgs.


-          Tas attaisno jūsu ielaušanos mūsu dimensijā?


-          Arī jūs attaisnojat savējās.


Nopūtos. Saruna kaut kā nevedās un atņēma spēku. Sajutu nogurumu. Nedomāju, ka Apo to darīja tīšām. Turklāt, saruna deva vielu pārdomām. Apo bez grūtībām uztvēra izmaiņas.


-                      Es došos prom. Ja vajag, pasauc. Es jutīšu. – Apo mirkli sastinga, tad sāka strauji slīdēt un pēc mirkļa bija izgaisis.


Iespējams, viņam bija tik pat grūti ilgstoši uzturēties manā sabiedrībā, kā man viņējā, tomēr laikam mēs sākām viens otram iepatikties un uzticēties. Atlaidos zālē un atslābinājos, sajūtās izejot cauri enerģētiskajiem centriem, tos sakārtojot. Pat nemanīju, kā pēc mirkļa biju dziļi iemigusi.


 


*  *  *        


Magnuss ieradās negaidot. Mēs ar Atilu uz zemā, lielā koka paaugstinājuma, kurš bija pārklāts ar ziliraibu galdautu, kārtojām vakariņām traukus, kad mājas durvis noklaudzēja. Magnuss izskatījās noguris. Brīdi bez vārdiem pārmijis skatienu ar Atilu, tas klusējot apsēdās zemē atstatus no pārējiem, paņēmis vienu no gar sienu saliktajiem spilveniem.


            Visi bija izsalkuši un vārītie kartupeļi ar miltu mērci un salātiem pazuda zibenīgā ātrumā. Tik pat ātri pazuda biezputra ar ķīseli, turklāt, biezputra pirmā. Atila un es novācām traukus. Dziļajā bļodā palikušās ķīseļa atliekas salēju krūzē, kuru noliku pie sienas, lai tie, kuri gribētu, varētu vēl padzerties. Traukus mazgāja Agnija un Vezens, kurš bija atgriezies no tikšanās ar Iljasu. Skaistie, tumsnējie brāļi Mauriti stūrī klusi sarunājās. Tors nebija atgriezies. Viņa vietā bija cits atnācējs – Markuss no Iljasa grupas. Ārpusē laiskojās Danila, Emiljo un Stass. Mums bija piebiedrojusies vēl viena meitene – Nēringa, saukta par Zilaci. Viņa, tāpat kā Magnuss, turējās atstatus no pārējiem, taču tā nebija neērtība vai kautrība, drīzāk noslēgtība un pašapziņa. Ja vajadzētu – viņa rīkotos un varētu uzņemties vadību tāpat kā Atila – to es sajutu, viņu īsu brīdi novērojot, kamēr mani viņa likās neredzot.


            Kad Atila kopā ar Vezenu un Agniju atgriezās istabā, sasēdāmies aplī uz grīdas, bet Nēringa cēli iegrima vienā no trim sēžammaisiem. Magnusam labajā pusē apsēdās Atila, kreisajā – Stass. Mēs visi gaidījām ziņas. Magnuss labu brīdi klusēja, ļaujot nomierināties un koncentrēties, tad pacēla pelēko acu caururbjošo skatienu un paraudzījās katrā no mums. Negribot nodrebēju, kaut sirdsapziņa, kā likās, bija tīra. Gandrīz. Ja neskaita to, ka iedomājos, ka Stroncija Žurku Indes vārds dīvainā kārtā Magnusam izrādās ļoti piemērots. Par tikšanos ar Artusu joprojām nevienam neko nebiju teikusi. Pat Atilai nē.


-          Turpmāko nedēļu laikā mums būs jābūt paaugstinātā gatavības stāvoklī. Vienlaikus ar mūsu neizdevušos uzbrukumu tardaku bāzei, notika vēl četras saskaņotas operācijas uz diviem objektiem un tās beidzās vēl neveiksmīgāk nekā tā, kurā piedalījās mūsu grupas. Pastāv aizdomas, ka varētu notikt citdimensionāļu uzbrukums mūsu pazemes laboratorijām. Pašlaik ar tām kontaktējas Tors, lai sagatavotu aizsardzībai. Mums jābūt gataviem, jo mainījies smalko spēka lauku līdzsvars. Ja paši nevarēsim to atgriezt iepriekšējā stāvoklī, būs jālūdz palīdzība augstākajai vadībai, varbūt pat hierarhiem. Atbildīgais centrs ir gatavs palīdzēt un, ja vajadzēs, lūgt palīdzību augstāko pasauļu pārstāvjiem.


-          Hierarhi ir arī pretējai pusei, – iebilda Emiljo.


-          Tādēļ mums jābūt pirmajiem, pirms viņi panāk vienošanos. Bet vispirms apzināsim un iesaistīsim Nemirstīgos, kuri dzīvo un uzturas Zemes matricā.


-          Kā viņus atpazīsim?


-          Es paskaidrošu vēlāk tiem, kuri to veiks. Šobrīd apzinātas divpadsmit dažādas tardaku un citdimensionāļu bāzes vietas, neskaitot tās, kuras gribējām likvidēt un tās, par kurām vēl nezinām. Visas ir saistītas ar laika tranzītiem, kurus vajadzēs noslēgt. To darīs atsevišķa grupa.


-          Kas notiks ar laika tranzītos ieslēgtajiem gūstekņiem? – Gribēju zināt.


-          Gūstekņi atrodas tikai tajos, kuri saistīti ar tardaku pārprogrammēšanas bāzēm, taču kuras ir kuras, mēs nezinām. No zināmajām divpadsmit, tādas varētu būt piecas. Ir citdimensionāļu grupas, ar kurām mēs sadarbojamies. Visus gūstekņus neizdosies glābt. Tas izšķirsies, kuri pirmie noslēgs tranzītus – mēs vai viņi, jo tās ir dažādas izejas. Lai taupītu spēkus, tuvajiem attālumiem, pārvietojoties šeit, varat izmantot sliderus.


-          Tās tupeles! – kāds izsaucās.


-          Jā, tās „tupeles”, - atkārtoja Magnuss. – Un lai visiem tie būtu kārtībā.


Nu jau es tos zināju. Kopš atgriešanās, nejaušā kārtā divus beidzot biju atradusi noslēptus netālu no pils dienvidu spārna. (Ja zini, ko meklē, tad laime reizēm uzsmaida.) Slideri bija pavisam nelieli lidaparāti, kaut kas vidējs starp skafandru un iegarenu kapsulu, kuros varēja pārvietoties gan horizontālā, guļus stāvoklī, gan stāvus, un tas izskatījās pavisam jocīgi. Materiāls bija polarizēts un no ārpuses puscaurspīdīgs, ar spēju mainīt plūdlīnijas, atkarībā no pārvietošanās stāvokļa. Nevarētu teikt, ka šejienieši būtu tos iecienījuši, kaut es būtu laimīga arī par tādu. Gan jau bija arī nopietnāki lidaparāti, taču pagaidām tos nebiju atradusi.


Jautājumi un atbildes turpinājās. Klausījos, taču nespēju koncentrēties. Tā vietā sāku justies arvien dīvaināk. Sasprindzinājos un kaut kā nosēdēju līdz beigām, taču pār muguru ritēja auksti sviedri un jutu vājumu. Bija sajūta it kā sāktu lēnām izkust, izšķīst gaisā kā ūdenī un katru brīdi varētu pārstāt eksistēt. Taču vēl pietika spēka izlikties, lai neļautu to nojaust. Kopš atgriešanās pēc laika tuneļa meklējuma, šī bija jau otrā reize, kad sajutos slikti.  Kas šeit notika ar slimotājiem? Atskaitīja? Nebiju ar mieru mirkļa vājuma dēļ zaudēt iegūto. Atsacīties no iespējas būt kopā ar tiem, kuri centās sargāt Zemi un tās izdzīvošanu.


 Kad visi cēlās kājās un gāja gulēt, izvairījos no Atilas vērīgā skatiena un lēnām aizgāju līdz savam guļammatracim, kur sabruku. Ietinos segā līdz zodam. Gribēju kā parasti šādās reizēs izmantot enerģētiskās plūsmas, lai sakārtotu ķermeni, bet nespēju. Pārmaiņus kratīja gan karsti, gan auksti drebuļi un iegrimu nemaņā, kurai ļāvos, nospriežot, ka rīts gudrāks par vakaru u


   Autors : Gundega
   Mani raksti [ 54 ] ->

   Datums : 2015-08-31 02:33:00

Mums patīk              370



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!