Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Apaļais galds / Dons Huans par maga ceļu

+ Pievienot rakstu


Dons Huans par maga ceļu

17.07.2015.

Dons Huans stāsta par to, kā mūsdienu cilvēks var krāt spēku, turpinot dzīvot sociālajā vidē.

Sveicinām jūs! Mēs esam Dona Huana grupa.

Mēs zinām, ka daudzi ir dzirdējuši par mums pateicoties Karlosa Kastaņedas grāmatām. Jums varētu rasties jautājums, kāpēc mēs sakām “mēs”, un nevis sveicinām jūs Dona Huana vārdā. Kastaņeda pieminēja, ka pēc mūsu aiziešanas prom no Zemes, visai mūsu grupai bija jākļūst par vienu būtni, tā arī notika, un tagad mēs runājam tās vārdā. Tajā pat laikā mūsu enerģijās ir mūsu katra individuālās sastāvdaļas, kas harmoniski papildina viena otru. Mēs sākām runāt visi kopā, lai pasveicinātu jūs. Taču šodien runās tikai viens no mums, pats Dons Huans, jo viņam ir ko teikt.

Sveicinu! Es esmu Dons Huans. Ilgu laiku man nebija iespējas runāt, kaut arī pēc jūsu laika skaitīšanas sistēmas tās ir desmitgades, no mana skatu punkta – pagāja vesela mūžība. Tas ir saistīts ar to, ka pēc manas aiziešanas, es un mana grupa pārgājām pavisam citā stāvoklī. Tagad mēs eksistējam pilnībā tikai enerģiju līmenī, ārpus Zemes materiālās pasaules. Protams, mūsu dzīves laikā mēs kā reiz arī tiecāmies pēc tā, atlaižot visus fiziskās realitātes ierobežojumus un atstājot sev tikai to, ar ko mēs varējām rīkoties bez riska, ka mūs izmantos. Un tomēr es jau diezgan esmu sailgojies pēc Zemes dzīves, pēc garšas, krāsas un smaržas, un iespējams nākotnē man atkal radīsies iespēja just visu to, kas katram cilvēkam ir pieejams.

Jūs laikam jautāsiet: “Kāpēc tad tu, Don Huan, gāji prom no tā, kas tev ir tik dārgs?” Lieta tāda, ka dzīvojot fiziskajā realitātē, es visu laiku tiecos izprast tās dziļāko jēgu. Es gribēju ne tikai just to, man bija vēlme realizēt tajā visu, ko man būtu gribējies. Būtībā es gribēju būt mags, kuram pieder atslēgas no visām durvīm, kuram ir pieejams viss. Bet tas ir iespējams tikai vienā gadījumā – ja pats cilvēks, kas tiecas pēc visvarenības, nepieder pie tās realitātes, ar ko viņš kontaktējas.

Tev nevar piederēt visas iespējas, ja tu pats esi ieslēgts tajā realitātē, ar kuru mijiedarbojies. Rupji sakot, ja tavs ķermenis ir tās pasaules daļa, kuru tu vēlies mainīt, tad, radot pārmaiņas, tu ietekmēsi arī pats sevi. Iespējams tas arī nav slikti, ja tu esi gatavs mainīties, bet personīgi es gribēju būt tikai vērotājs. Lai mags būtu pilnībā brīvs savās darbībās, viņam ir jāiziet no tās realitātes, kurā sākotnēji viņš iekļuva un kuru viņš vēlas mainīt. Tieši tādēļ visa mana dzīve, tāpat arī manu skolnieku dzīve bija saistīta ar iziešanu ārpus šīs pasaules, lai kļūtu brīvi. Atbrīvojoties fiziski, mēs padarījām tīrāku arī savu apziņu, jo līdz šim tā atradās tajos uztveres rāmjos, kurus uzlika tie, kas radīja fizisko realitāti uz Zemes.

Rāmji, kuros dzīvo katrs cilvēks, ir sociālās sistēmas ierobežojumi, kas nosaka, kas ir cilvēks, kādas ir viņa tiesības un pienākumi. Piemēram, kurš izdomāja, ka cilvēkiem jāiet uz darbu, lai viņiem būtu nauda? Un kas pasludināja, ka katram cilvēkam ir vērtīgi atstāt pēcnācējus? Vai, piemēram, šajā pasaulē cieņā ir augstākā izglītība, tituli un regālijas, kas apstiprina cilvēka iespējas vai kompetenci. Patiesi, visi šie noteikumi ir vērtīgi esošai sabiedrībai un, ja tos atceltu, tad visdrīzāk to vietā radīsies citi, ļoti līdzīgi, jo sabiedrībai kaut kādā veidā jāievieš kārtība. Bet grūtības ir tajā, ka šie noteikumi ir primitīvi un tas ir saistīts ar to, ka tiem jādarbojas uz visiem.

Cilvēks, kas dzīvo pēc sociālās sistēmas noteikumiem, saņem tās atbalstu, no vienas puses. T.n., ja viņš iegūs augstāko izglītību, tad sistēma viņam nodrošinās stabilu darbu un garantēto algu. Ja viņam ir tituls, tad viņš var cerēt uz atlaidēm vai privilēģijām. No citas puses, balstoties uz sistēmu, cilvēks pierod nerīkoties patstāvīgi un nemeklē jaunas iespējas. Viņam vieglāk ir izvēlēties jau gatavu risinājumu, kas eksistē sociumā, ko ir izmēģinājuši miljardiem cilvēku pirms viņa. Ar to pašu aizveras iespējas radīt, pazūd tas ceļš, pie kura tiecas daudzi Zemes meistari, kas sapņo īstenot savas vēlmes. Otrs, ko dara sistēma – tā uzliek nodevas. Es nedomāju nodevas naudas izteiksmē, ko maksā katrs pilsonis, bet runāju par enerģētiskām nodevām, ko savāc sistēmas pārstāvji par viņu programmu izmantošanu. Parasti tas notiek tā, ka cilvēki to nepamana, bet tikai tāpēc, ka viņi tādos apstākļos dzīvo jau sen, precīzāk – no dzimšanas. Un, lai es varētu paskaidrot savu ideju, es vēlos sīkāk pastāstīt, ko es domāju ar programmām.

Programma arī ir standarta risinājums, ko iedod sistēma. Par to kļūst jebkura cilvēka darbība vai doma, ko atkārto vairākas reizes. Piemēram, jums ienāca prātā kāda ideja un tad  izdevās to īstenot. Pirmajā reizē tā var rasties no spontānas vēlmes un tai varētu nebūt analogu fiziskajā realitātē. Bet, lai to īstenotu matērijā, jums ir vajadzīgs darbību algoritms, kas var rasties tikai no jūsu pieredzes. Var teikt, ka cilvēkam, savu radošo meklējumu laikā, radot kaut ko jaunu, vajag radīt programmu pašam sev. Šo programmu var konstruēt no citu programmu gabaliņiem – mērķa sasniegšanas algoritmiem. Vismaz parasti tā notiek. Tāpēc pat jebkuras pirmās idejas īstenošana, pat pašas ģeneālākās idejas, ir esošās pieredzes atkārtojums. Tas arī ir kontroles veids, ko uzstāda sistēma, un kas ļauj tai vadīt visu cilvēci, vērojot no malas. Turklāt katrs algoritms, ko izvēlas cilvēks, sasaista viņu ar kādu egregoru šajā sistēmā. Tas ir līdzīgi tam, kad cilvēks vēršas pie kādas programmas datorā, ievada tajā komandu, un tad mašīnā iedarbinās process, kas dod cilvēkam iespēju izmantot šo algoritmu. Turklāt, lai process ritētu, ir vajadzīga enerģija, datora gadījumā tiek patērēta elektrība.

Tieši tāpat ir, ja cilvēks ieslēdz sevī jau kaut kādu zināmu šablonu, ko var nosaukt par stereotipu, tad tā realizēšanai ir vajadzīga enerģija. Egregors, pie kā vēršas cilvēks, barojas ar pašu cilvēku enerģiju un uzmanību, un tikai pateicoties viņiem tas var eksistēt. Tāpēc tad, kad cilvēks izmanto gatavas shēmas, viņš patērē savas emocionālās enerģijas daļu. Pateicoties tam, ka daļa no cilvēka spēka tiek paņemta, darbojas visa pārvaldes sistēma, šī enerģija plūst no procesa uz procesu un baro svarīgākos notikumus sociumā.    

Turklāt nav obligāti, ka cilvēks, kas atdeva savu resursu daļu, saņems to atpakaļ. Iespējams, veiksmīgi realizējot savu ieceri, viņš sajutīs apmierinātību un prieku, un tad daļa enerģijas atgriezīsies, bet daudz mazākā apmērā, nekā tika patērēts, lai sasniegtu mērķi, un sanāk, ka cilvēks visu laiku novārdzina sevi, un beigās paliek bešā. Tas viss noved pie tā, ka lielākā talantīgu cilvēku daļa ar gadiem piedzīvo vilšanos savos gaišajos iesākumos, pārstājot mēģināt īstenot tieši to, ko viņi gribēja.

Ir iespējams arī tā, ka kaut kādā etapā, ieraugot tajā savu interesi, ieviešot savas izmaiņas tajās iespējās, kuras cilvēks gribēja īstenot, sistēma viņus sāk atbalstīt. Piemēram, zinātnieks, kas vēlas īstenot savu ideju tās tīrajā veidā, mūžīgi saskarsies ar šķēršļiem un tērēs tiem savu enerģiju. Bet kaut kādā brīdī atradīsies organizācija, kas gribēs izmantot viņa izstrādājumu un piedāvās kontraktu. Ieraugot šajā kontraktā neatbilstības ar viņa paša interesēm, zinātnieks atteiksies, un tādā veidā apdraudot savu iesākumu veiksmi. Iespējams pat, ka viņam vairs nebūs iedvesmas turpināt mēģinājumus, jo uzskatīs, ka apkārtējie viņu nesaprot. Iespējams, ka zinātnieks piekritīs, un tad sistēma viņu atbalstīs, pie viņa atnāks ne tikai materiālās iespējas, bet arī iedvesma nākamajiem soļiem. Šī enerģija atnāks no sistēmas, kas virzīs viņu uz priekšu, bet vairs ne uz to pusi, uz kurieni cilvēks patiešām gribēja iet. Iespējams cilvēks pievērs uz to acis un tad ārēji viņš būs veiksmīgs, bet iekšēji viņš jutīs pretrunu starp savām darbībām un to sajūtu, kas kādreiz radīja viņa interesi.

Tādā veidā sistēmas egregori barojas no vairuma cilvēku enerģijas, kas alkst īstenot savas personīgās vēlmes, un nodod tās daļu tiem, kuri ir gatavi rīkoties pēc viņu pasūtījuma. Gadās, ka sistēmas pasūtījums var būt ļoti līdzīgs sākotnējai vēlmei, un cilvēks no sākuma neredz aizstāšanu. Taču vēlāk, pēc pāris soļiem, izkropļojums sāk palikt redzams, bet cilvēkam jau žēl apstāties pusceļā, un viņš pats kļūst pārņemts ar savu ideju, bez iespējas atlaist to. Un tikai atteikšanās no sākotnējās ieceres realizēšanas, dažreiz tas ir ļoti sāpīgi, var ļaut iziet no apburtā loka.

Jūs jautāsiet, kāds sakars sarunai par programmām un sistēmu ar maga iespējām?

Patiesībā šīs lietas ir ļoti saistītas. Lieta tāda, ka jebkura maģiskā spēja barojas no cilvēka personīgās enerģijas, no viņa dedzības un vēlmes. Tā arī ir emocionālā enerģija, ko jūs izjūtat jūsu sajūtu līmenī. Tas stāvoklis, kāds katram cilvēkam ir, arī ir pamats, lai pilnveidotu jebkādas maģiskās spējas. Tā enerģija un spēks, kuru es un mana grupa krājām dzīves garumā, arī ir emocionālā stāvokļa enerģija.

Būtībā, jo stiprāka ir mana vēlme paveikt kaut ko materiālajā pasaulē, jo lielāks spēks būs manam nodomam un visām rīcībām, kas ved pie mērķa. Tieši tāpēc mūsu dzīves laikā mums bija jāatsakās no daudzām lietām, kuras izmanto parasts cilvēks, kas dzīvo sociumā. Tādā veidā mēs sarāvām saikni ar jaudīgākajiem sociālajiem egregoriem un nedevām tiem iespēju baroties uz mūsu rēķina.

Piemēram, atsakoties no alkohola un seksa, cilvēks izmet no savas dzīves daudzas programmas, ar kurām ir piesūcināta viņa apziņa, un kuras nav efektīvas enerģijas patērēšanas ziņā. Šo programmu izmantošanas laikā cilvēks parasti patērē tukstošiem reižu vairāk nekā saņem, un, protams, vieglāk ir atteikties no materiālās darbības, nekā izdomāt jaunas programmas. Tas ir saistīts ar to, ka pat ja cilvēks izdomās jaunu rīcību algoritmu, kura vēl nav sistēmā, nākāmās fiziskās darbības laikā kopā ar jauno programmu ieslēgsies arī vecā, kas ir daudz spēcīgāka, jo tā barojas no egregora enerģijas. Tāpēc agri vai vēlu standarta rīcību algoritms tik un tā pārņems vadību un cilvēks atkal tērēs daudz enerģijas pa tukšo. Tajos apstākļos, kādos mēs toreiz bijām, mums nebija laika cīnīties ar šīm spēcīgajām sociālajām struktūrām, un mums bija vieglāk atteikties no daudzajām rīcībām sistēmā. Būtībā mēs praktiski pilnībā aizliedzām sev darboties sociumā, kļuvām asociāli, un tikai tādā gadījumā varējām uzkrāt enerģiju un pilnveidot savas maģiskās spējas.

Daudziem no mums tas, protams, nebija viegli, jo ar to mēs praktiski neatļāvām sev dzīvot, baudot iespējas, ko dod Zeme tā, kā to var parasts cilvēks. Bet mūs virzīja ideja – iziet ārpus ierobežojumiem, kļūt brīviem no rāmjiem un programmām, un mums izdevās iziet ārpus fiziskām iespējām. Kaut arī tad daudziem no mums tā dzīve bija īsts pārbaudījums un runāt par baudām nenācās.

Kas tad mums ir tagad, kad esam atbrīvojušies no programmām? Saglabājot savu emocionālo enerģiju un palielinot to, mums ir resurss, lai īstenotu jebkādus mūsu nodomus. Bet mums nav kā cita – saskarsmes punkta, kur to enerģiju varētu izmantot. Jo tajā brīdī, kad mēs aizgājām no dzīves un pārgājām paralēlajā telpā, mēs zaudējām jebkādu kontaktu ar materiālo realitāti. Un tas nozīmē, ka mēs nevaram izmantot mūsu enerģiju, lai mainītu notikumus uz Zemes. Mums ir iespēja pieslēgties pie neskaitāmajām pasaulēm, varam pārvietoties pagātnē un nākotnē, un mainīt šīs telpas. Bet kaut ko mainīt uz Zemes, šeit un tagad, mums nav iespējams. Ierobežojumi, ko mēs paši sev izveidojām dzīves laikā, ir tas, kas atveda mūs pie tā.

Var teikt, ka mūsu atteikšanās no dzīves cilvēka lomā, izveidoja enerģētisko vairogu starp mums un Zemes realitāti, un tagad mums to nav viegli pārvarēt. Mūsu ierobežojumi, ko mēs izveidojām dzīves laikā, iespaidoja arī mūsu eksistēšanas brīvību enerģiju veidā. Vai mēs zinājām to, kad veicām atteikšanos? Protams, es un mani skolnieki sapratām, uz ko mēs gājām, bet tā bija vienīgā iespēja vienas dzīves laikā iziet to ceļu, lai realizētu vajadzīgās īpašās spējas. Tagad, bez mērķiem attiecībā uz Zemi, mums ir arī citi mērķi – mēs piedalāmies citu pasauļu izveidošanas procesā, kas nav saistītas ar jūsu Visumu un Matricu. Un mūsu iespējas, ko mēs ieguvām uz Zemes, tagad ir nenovērtējams atbalsts. Tomēr mēs atceramies mūsu iepriekšējo iemiesojumu uz Zemes un skumstam pēc tā, un mēs ļoti novērtējam to, ka varam sazināties ar cilvēkiem. Tāpat es neatmetu cerību, ka nākotnē man izdosies noņemt barjeru starp mani un Zemi, un atradīsies iespēja atbalstīt cilvēku darbības enerģijas līmenī, kļūt par stāvokļa avotu viņu rīcībām. Tur, kur atrodos es pats, ir daudz enerģijas, man nav grūtību, lai ieietu kādā stāvoklī. Un, ja barjera starp mums izzudīs, tad es varēšu dalīties ar savu psihisko enerģiju ar daudziem cilvēkiem, atbalstot viņu maģisko spēju aktivizēšanu.

Jūs jautāsiet – ko lai dara cilvēki, kas vēlas iet maga ceļu? Vai viņiem ir vērts turpināt iet to pašu ceļu, ko paveicu es un mani skolnieki?

Dotajā momentā es neredzu, ka tas būtu vērtīgi. Un tas ir saistīts ar to, ka vecā ceļa atkārtošana ir nekas vairāk, kā programma, kas novedīs pie enerģētiskā patēriņa, bet nevis pie spēka vairošanas. Jo atteikšanās no visa dzīvē arī ir algoritms, kaut arī ļoti spēcīgs, bet arī ļoti primitīvs. No vienas puses tas atbrīvo cilvēku no nepieciešamības atdot sistēmai enerģētisko nodevu, bet no otras puses, tas atņem viņam stāvokļus, sajūtas. Ja cilvēks atsakās no visa, kas viņam ir dārgs, ieskaitot alkoholu, pīpēšanu, seksu un jebkādas nodarbošanās, kas ir augsto vibrāciju avots, tad agri vai vēlu viņš būs novārdzis. Protams, ja viņam pašam ir savi nestandarta emocionālās enerģijas avoti, kā, piemēram, radošais process, vai iespēja komunicēt ar dabas stihijām, kas papildina viņa spēku. Un, ja pēc savas intensitātes tie ir samērojami ar standarta metodēm, tad viņš var atteikties no tā, kas ir mazāk efektīvs. Bet parasti mēdz būt tā, ka tie veidi, ko izmanto sistēmā, ir paši vienkāršākie un efektīvākie, taču citas metodes ir smalkākas un tām jāvelta daudz uzmanības, laika un spēka.

Piemēram, lai smeltos enerģiju caur sazināšanos ar dabas stihijām, cilvēkam ir vajadzīga pietiekami liela pieredze un spējas, bet to pilnveidošanai vajag patērēt papildspēkus. Un sanāk, ka cilvēkam, kas vēlas atrast “alternatīvus” savas emocionālās enerģijas avotus, nākas staigāt pa apli, un visbiežāk viņš patērēs vairāk enerģijas tam, lai attīstītu vajadzīgās spējas pirms sameklēs jaunu avotu. Taču tās iespējas, kā vairot enerģiju un, kuras ir labi zināmas katram cilvēkam, ir universālas, tās darbojas ļoti vienkārši un tam nav vajadzīgas speciālas īpašības. Tieši tāpēc sistēmu piesaistīja šīs iespējas, tā padarīja tās par oficiālajiem enerģijas avotiem, patentēja tos. Un cilvēki vēršas pie šiem avotiem, kaut arī atdod daļu sava spēka, lai samaksātu nodevas, tomēr saņem savu gabalu. Paliekot atkarīgi no šīm spēcīgajām vielām, viņi vairs nemeklē citas iespējas un neattīsta savas smalkās spējas. Piemēram, cilvēkam, kas mīl pīpēt zālīti, nevajag attīstīt ekstrasensorās spējas – visas iespējas viņam iedod narkotiskā viela. Tajā ir arī liels pluss, bet ir arī trūkums, kas ir saistīts ar cilvēka personīgo iespēju ierobežošanu.

Kā tad lai mūsdienu cilvēki rīkojas, lai vairotu savu enerģiju?

Es redzu jēgu tajā, lai neatteiktos no tām iespējām, ko piedāvā fiziskā pasaule, tajā skaitā arī sociums. Var izmantot visu, kas eksistē dzīvē un tajā pat laikā nemaksāt nodevu tiem egregoriem, kuriem pieder šīs iespējas. Tātad cilvēkam, kurš ir ieinteresēts spēka uzkrāšanā, nepavisam nav obligāti jānošķiras no visa sociālā. Tieši otrādi – viņš var būt līdzīgs parastam cilvēkam, ar standarta programmu paketi. Tāda ārēja vienkāršība ļauj samazināt uzmanību no sistēmas puses, jo ja cilvēks ir parasts un uzvedas, kā visi, tad nav vajadzības sekot viņam un papildus viņu ierobežot. Bet, ja viņš uzvedas, kā dumpinieks un izmanto jebkuru iespēju, lai parādītu savu protestu par morālajām normām un citiem sociālajiem noteikumiem, tad sistēma pret viņu attiecas uzmanīgi. Tādu cilvēku parasti nav daudz un tai (sistēmai) ir pietiekami ierobežot viņus no vairuma iespēju, ieslēgt viņus enerģētiskajā krātiņā, lai neradītu sev risku.

Tāds cilvēks, kas atklāti izrāda savu nepiekrišanu, var cik uziet trakot ieslēgtā telpā, viņa situācija kļūs tikai par mācību citiem, kuri, iespējams, vēlas rīkoties tāpat. Cits cilvēks var neteikt skaļi savas domas, bet vienkārši aiziet prom no vairuma sociālu iespēju, kas ir viņa dzīvē, t.i. izvēlēties radikālu joga ceļu. Šādus cilvēkus sistēma speciāli neierobežo, jo cilvēks pats sevi ieliek būrī. Tomēr viņš acīmredzami izskatās ne tā, kā vairākums, un tas nozīmē, ka saskarsme ar viņu citos jau izraisīs saspringumu.

Apkārtējie ar neuzticību attiecas pret tiem, kas uzvedas jocīgi un nesaprotami, jo uztver visu no standarta programmu pozīcijas. Un ja viņu ceļā trāpās cilvēks, kas domā savādāk un it kā runā citā valodā, tad viņu vienkārši nesapratīs. Protams, ka atradīsies cilvēki, kuros tas izraisīs interesi un vēlmi iepazīties ar neierastu cilvēka uzvedību, bet tādu būs maz. Vairākuma reakcija novedīs pie neizpratnes un noraidīšanas, radot šim cilvēkam saspringtu atmesfēru, kurā viņam, kas uzvedas, kā baltā vārna, nāksies eksistēt. Šī vairākuma attieksme pārklās viņa personīgo stāvokli, pazeminot vibrācijas, un viņa sākotnējais mērķis – iziet no programmas un savas enerģijas palielināšana – netiks realizēts.

Tādējādi pats efektīvākais ceļš, cik dīvaini tas neskanētu, ir dzīvot tāpat, kā visi. Tas nenozīmē, ka vajag speciāli izdabāt sabiedrības viedoklim un sekot modei, izmantojot pašas ejamākās programmas. Kaut gan dažreiz ir pat speciāli jāpasvītro sava piederība vairākumam, ar to pašu iemidzinot sistēmas modrību un iemantojot to cilvēku, kas ir pārņemti ar stereotipiem, labvēlību.

Bez tā ir vērts pievērst uzmanību tam, kas tad sistēmā ir simpātisks priekš jums un padomāt par to, kā to varētu ieviest savā dzīvē, lai tas neatņemtu jums enerģiju. Un iespējams jums izdosies izveidot programmu, kura ārēji ir ļoti līdzīga tām, kuras jau eksistē, tomēr atšķirsies ar nelielām niansēm, kuras pamanāt tikai jūs. Un jau tas jums ļaus apiet jaudīgākos egregorus, kas parasti savāc enerģiju no cilvēkiem.

Paņemsim, piemēram, alkohola patērēšanas procesu, kura laikā enerģijas savākšana notiek tad, kad cilvēks atslābinās un pārstāj kontrolēt sevi, kas noved pie sasprindzinājuma no citu cilvēku puses, vai arī viņš pats izdara ko tādu, kas viņu apbēdina. Tā pozitīvā enerģija, kas no sākuma atnāca pie cilvēka, aiziet ar sekojošo reakciju, un tas nenotiek obligāti, kad cilvēks ir jau piedzēries. Jo alkohols “atraisa mēli” un cilvēks var pateikt ko tādu, ko citā situācijā nebūtu teicis. Viņš var veiksmīgi pajokot, bet var arī pateikt kaut ko ne pa tēmu un vēlāk nožēlot to. Sistēma speciāli paredz visas šīs iespējas, un cilvēks, kas vēlas iedzert, nojauš savu pacelšanos spārnos un īslaicīgu savu radošo spēju aktivizēšanu, un tāpēc iet uz to. Sākumā tā arī notiek, viņš kļūst par “kompānijas dvēseli” un sajūsminās par savu daiļrunību un savu viegluma sajūtu, bet pēc tam notiek situācijas, kuras izsit viņu no sliedēm, “savācot” patīkamas sajūtas. Rezultātā cilvēks parasti paliek bešā un tikai galvassāpes atgādina par neseno piedzīvojumu.

Kā tad varētu apiet standarta alkohola patērēšanas programmu un izveidot savu, kas neatņem cilvēkam sajūtas?

Pats vienkāršākais ir iemācīties ieiet šajā stāvoklī bez ārējās ietekmes, tādas, kā skaļa kompānija un apreibinošs dzēriens. Būtībā alkohols un pati kompānija ir sajūtu avots, tās enerģijas avots, kura cilvēkam ir patīkama. Un, ja viņš iemācīsies ģenerēt to ar savadākiem veidiem, tad viņš pārvaldīs to pastāvīgi un nebūs atkarīgs no ārējiem apstākļiem.

Piemēram, viņš var ieiet šajā stāvoklī, nodarbojoties ar sev mīļāko nodarbi, piemēram, skatoties labu filmu. Tas ir vajadzīgs, lai atrastu pašam savus iekšējos ceļus, kā sasniegt vēlamo stāvokli. Un tad, kad cilvēks nokļūst jautrā ballītē, viņam nebūs iemeslu iedzert, lai saņemtu vēlamo enerģiju. Šīs sajūtas radīsies viņā pašas, bet alkohols un sarunas ar draugiem kļūs tikai par līdzekli, lai tās pastiprinātu. Turklāt cilvēks pats spēs kontrolēt – dzert viņam vai nē un kā izpausties, jo viņš nebūs atkarīgs no ārējiem enerģijas avotiem. Viņš zinās, ka vēlamā sajūta jau atrodas viņā un nav vajadzības to palielināt līdz neaptveramiem izmēriem, baidoties, ka tūlīt, tūlīt tās var izzust. Ballītēs daudzi pārmērīgi lieto alkoholu tāpēc, ka priecājas par enerģiju, kas atnāca, un vēlas to daudzkāršot. Taču egregors, kas atbild par ballīti, speciāli dozē šīs sajūtas un rada nepieciešamību patērēt arvien vairāk alkohola, bet enerģijas pārpalikumu savāc sev. Programma darbojas kā ēsma, kas visu laiku atrodas cilvēkam deguna priekšā un viņš, gribot iegūt vēlamās sajūtas, dzer arvien vairāk. Beigās, kad vairs sevi nekontrolē, viņš izdara ko tādu, kas liek apjukt gan viņam, gan citiem, kas rada enerģētisko caurumu, caur kuru egregors savāc visu izpausto enerģiju.

Bet, ja cilvēkam ir pašam savs enerģijas avots, tad tieši viņš ir tās saimnieks un nav atkarīgs no tā enerģētiskā lauka, kas veidojas ārpusē. Var teikt, ka neskatoties uz to, ka viņš mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, skaļa kompānija un alkohols nav viņa stāvokļa avots. Viņš var ieiet rezonansē ar viņiem, ja sajutīs sava noskaņojuma atbilstību kopējam noskaņojumam, un tad viņa enerģija daudzkāršosies. Bet, ja apkārtējā atmosfēra sarūgtinās cilvēku vai ņems viņa spēkus, tad viņš to ātri pamanīs un neradīs noplūdes. Egregoram vienkārši nebūs pieejas viņa iekšējam laukam, jo cilvēkam nav jēgas uzņemt enerģiju no ārpuses. Un fiziska alkohola patērēšana kļūs par iekšējā stāvokļa pastiprināšanu, bet nebūs līdzeklis, lai pievienotos kopējai emocionālai telpai.

Tādējādi iekšējā pašpietiekamība un prasme pārvaldīt savu emocionālo stāvokli, var radīt iespēju nebūt atkarīgiem no ārējiem enerģētiskiem laukiem, kas ir spējīgi vilkt enerģijas.

Sākumā jebkurš egregors parasti iedod cilvēkam labas sajūtas un viņš emocionāli atveras, uzticoties situācijai, tādā brīdī veidojas enerģētiskais kanāls starp cilvēku un egregoru. Pēc tam sistēma provocē aizplūšanu, bet cilvēks nepaspēj paslēpt savu lauku, jo mijiedarbība jau ir izveidota. Tas notiek jebkura procesa laikā, kas skar cilvēku sajūtas. Piemēram, tā varētu būt filmas vai izrādes skatīšanās, saruna ar draugiem, pastaiga vai mīļākā nodarbe. Pirms emocionāli iegrimt šajā procesā ir vēlams no sākuma sajust savu emocionālo stāvokli un pašam radīt vēlamo noskaņojumu, un tikai pēc tam veikt fizisku darbību.

Tam var izmantot savu iztēli, iedomājoties, kā tas iespējams varētu notikt, turklāt vēlamā enerģija jau sāks nākt pie cilvēka. Labāk neatskatīties uz to, kas jau bija, t.i. labāk iedomāties nevis ierasto stāvokli, bet tiekties pie tā, kuru tagad vēlaties iegūt. Tas viss palīdzēs apiet jau izveidoto programmu un nomainīt ierasto šablonu, kaut vai nelielās detaļās. Rezultātā sociālie egregori, mēģinot pieslēgties jūsu laukam, vairs nevarēs izveidot kontaktu. Jo jūs paredzēsiet to darbības, nokļūsiet savā personīgajā laukā un nebūsiet atkarīgi no ārējiem laukiem, kuri parasti veido apstākļus, lai process noritētu.

Veidojot nākotnes darbību plānu, ir vēlams par pamatu ņemt nevis mentālas konstrukcijas un neradīt to domās, bet pievērst uzmanību sajūtām. Pa lielam egregori kontrolē cilvēku domas, un tieši mentālajā plānā parasti tiek uztvertas visas programmas, kuras izvēlas cilvēks. Protams programmas skar arī emocionālo sfēru, un tieši tāpēc ir iespējama enerģijas noplūde. Bet parasti programmu izspēles laikā, sajūtas ieslēdzas nedaudz vēlāk, emocionālo reakciju veidā uz kaut kādiem ārējiem notikumiem. Kā, piemēram, alkohola patērēšanas gadījumā, enerģijas noplūde notiek cilvēka neveiksmīgas rīcības, ko viņš vēl tajā brīdī nesaprot, rezultātā. Vai arī cilvēks neadekvāti reaģē uz kaut kādiem notikumiem un tas arī viņu sarūgtina. T.i. nekontrolēta reakcija uz ārējiem notikumiem ir programmas veids, kā savākt enerģiju.

Lai to apietu, vajag no paša sākuma pieslēgt emocionālo sfēru un sevī iekšā sajust, kā jums nākotnē gribētos rīkoties. Tad lēmums atnāks nevis no paviršām domām, bet no emocionālās uztveres dziļumiem, kas ir brīva no šabloniem. Šis jaunais lēmums būs brīvs no standarta emocionālajām reakcijām, tāpēc enerģija netiks lieki iztērēta.

Būtībā viss, ko es saku, ir iespēja dzīvei pieiet radošāk un esmu pārliecināts, ka daudzi no jums par to jau aizdomājās. Šajā rakstā es gribēju savilkt paralēles starp cilvēka emocinālo stāvokli un maģiskām spējām, tāpat arī starp iespēju aiziet no standarta programmām, kurās cilvēki eksistē. Radošais stāvoklis arī ir maga stāvoklis, jo viņa mērķis ir – radīt kaut ko jaunu, burtiski no tukšuma, kas nav saistīts ar to, kas bija agrāk. Maģiskās parādības tieši tāpēc ir neaptveramas un fantastiskas, jo nav saistītas ar to, kas notiek apkārt, tās nav atkarīgas no ārējiem apstākļiem. To avots nav ārējā fiziskā realitāte, ko sistēma jau kontrolē, to resurss ir cilvēka iekšējā pasaule, viņa iztēle un stāvoklis, kas nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem.

Nākamajos rakstos mēs turpināsim sarunu par to, kādā veidā ir iespējams izvairīties no standarta šabloniem savās rīcībās. Kā būt brīvam savā stāvoklī un kā pašam kļūt par emocionālās enerģijas avotu, un kā pateicoties šim izpaust savas maģiskās spējas. Jo tas, kurš atrodas vēlamajā stāvoklī, var darīt visu, ko vēlas un viņam būs pietiekami enerģijas, lai apietu jebkurus šķeršļus.

Ar mīlestību un cieņu pret jums,

Dons Huans     

 

Tulkoja Ina Irbe

Avots http://www.together-info.ru/ru/info-portal/chennelingi/don-huan-o-puti-maga-statya-pervaya/ 

 

P.S. Turpinājums pagaidām nav publicēts.

 

 


   Autors : Ina Irbe
   Mani raksti [ 75 ] ->

   Datums : 2015-11-22 19:45:00

Mums patīk              751



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Dace
Citāts no teksta:"Veidojot nākotnes darbību plānu, ir vēlams par pamatu ņemt nevis mentālas konstrukcijas un neradīt to domās, bet pievērst uzmanību sajūtām."
Liekas, ka tiešām viņas nolasa un kāda iztēlota situācija pilnīgi nenotiek kā par to bija padomāts!
vēlreiz apstiprinājums - kādas sajūtas vēlies piedzīvot, nevis izplānot notikumu gaitu domās! Man šis joks mēdza iegāzt tagad vairāk izpratne kāpēc!

Datums : 15/11/23 11:05        Lasīt vairāk ->