Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / / Kā gan to varēja dabūt gatavu?

+ Pievienot rakstu


Kā gan to varēja dabūt gatavu?


 “Okeāns elpoja kā dzīva, radniecīga, labvēlīga būtne, tā vienmērīgā, siltā dvaša bija blīvi piesātināta ar aromātiskām smaržām. Ūdens pieskārās ādai nemanāmi, maigi, un tas bija tik mājīgi! Ja ne apziņa, ka esmu cilvēks un man kaut kur ir jāpeld, es būtu gandrīz laimīgs.”

Tā savas sajūtas grāmatā “Viens okeānā” apraksta Staņislavs Kurilovs. Viņš aizlaidās no PSRS 1974. gada 13. decembra naktī pārgalvīgā lēcienā pāri lainera pūpei un kuģa dzenskrūvēm, no piecstāvu mājas augstuma ienirstot piķa melnā tumsā un dzelmes bezdibenī. Okeanologs, akvalangists un ūdenslīdējs uzskatīja sevi par Visuma pilsoni, kas ieradies uz Zemes, izzināt šo planētu. Kad padomju ierēdņi viņam aizliedza piedalīties zemūdens pasaules pētnieka Žaka Iva Kusto organizētā starptautiskā ekspedīcijā un neiedeva vīzu izbraukšanai no valsts, viņš, dzimis brīvībai, 38 gadu vecumā izlēca no okeāna lainera “Padomju Savienība”, kas Jaungada izpriecu braucienā ceļoja bez pieturām no Vladivostokas līdz ekvatoram un atpakaļ. Piedzīvojumu romantiķis līdz tuvākajai Filipīnu salai pilnīgā vienatnē peldēja divas diennaktis bez apstājas, bez ēdiena, bez ūdens, bez miega, bez kompasa, līdz Klusā okeāna straume viņu gandrīz bez samaņas pārnesa pāri rifiem smilšainā lagūnā:

“Okeāns kā uz delnas mani iznesa krastā, un manu dvēseli piepildīja tā bezgalīgā mīlestība. Mans ķermenis izzuda kā izkusis. Pēdējais, ko atceros, bija pārrautas stīgas skaņa. Mans “es” pēkšņi izpletās, iekļaujot sevī milzīgu telpu. Es peldēju mākoņos, es biju starp zvaigznēm, es vēroju okeānu un salu no naksnīgām debesīm. Es traucos kā vējš pāri palmu galotnēm, es biju katrs koks, katrs zieds, es biju zvaigžņu atspulgs lagūnas spogulī. Un tajā brīdī manī ienāca dvēseles Klusums.”

 

Pirms kļūt par pilna laika alpīnistu un vienu no labākajiem britu klinšu kāpējiem, Niks Bulloks aizmuka no visstingrākā režīma ieslodzījuma vietas, kur bija cietumsargs visrūdītākajiem kriminālistiem. Niks aizgāja no darba un izvēlējās dzīvi bez restēm:

“Tā bija biedējošā perspektīva pamest ierasto dzīvi un sākt darīt pavisam ko citu, jo es nevarētu sevi uzturēt ar alpīnismu. Komforts nozīmē rutīnu, un tieši to es vēlējos atstāt sev aiz muguras. Alpīnisms reizēm mēdz būt smags izaicinājums, bet tas nav ne tuvu tik smags kā darbs cietumā, kur katru dienu tu saskaries ar naidu un agresiju. Es to visu vairs nespēju izturēt, es miru nost, es iztukšoju sevi iekšēji. Katru reizi, kad pārnācu mājās, es domāju, ka vēl vienu dienu es vairs neizturēšu. Tas nav tā vērts!

Es redzēju ceļu savam glābiņam, bet es joprojām baidījos pa to iet, jo tur nebija ierastās vietas, kur ēst un kur gulēt. Visneparastākā diena manā mūžā bija pēdējā darbadiena cietumā ar nepārtrauktu troksni galvā: “What a fuck you are doing?! Nedari to, nedari to, nepamet garantētus 25 tūkstošus mārciņu gadā!! Adios, prison service, I am going!!” Un arī nākamā diena, kad biju prom no cietuma, tas bija kā liels Woouw! Bet dzīve turpinās, cilvēki turpina strādāt, turpina gūt ienākumus, turpina pirkt lielākus TV un jaunākus auto, un tas viss kļūst par slazdu, no kura nav glābiņa. Laimīgā kārtā man izdevās izmukt. Pretimnācējiem ielās es vienkārši eju garām, viņi ir pelēki, viņu dzīves ir pelēkas. Dzīvot kā vairumam cilvēku ir sasodīti grūti. Jā, es esmu bezpajumtnieks, es guļu kemperī, bet dzīvot ar cerību un pozitīvu enerģiju ir viss, kas man nepieciešams. Esi izlēmīgs, sākt jaunu dzīvi nemaz nav tik grūti, kā daudziem šķiet. Alpīnisms nav ne sacensības, ne rezultātu salīdzināšana, alpīnisms ir cīņa ar savām bailēm un paša dēmoniem galvā. Palikt dzīvam ir svarīgi. Palikt dzīvam uz savu spēju galējās robežas ir vēl svarīgāk.”

Zinātnieku pāris Sāra un Brents Hinzes no ASV apkopo liecības par kontaktiem ar vēl nedzimušu bērnu dvēselēm. Viens no tiem ir par piedzīvojumu meklētāju Āronu Ralstonu, kurš 2003. gadā devās vienas dienas pārgājienā pa Blue John (Zilā Džona) kanjonu Jūtas štatā. Tur vientuļā vietā viņš atspiedies ar plaukstu pret lielu akmeni, kas negaidīti izkustējies un uzgūlies ar savu milzīgo svaru viņa rokai tā, ka to ne izkustināt. Iesprostots kā lamatās bez sakariem, bez ūdens, bez ēdiena, caurvējā un aukstumā viņš ceturtajā dienā ar nazi sienā iegravējis atvadu vēstuli un bijis gatavs mirt, kad bezsamaņai tuvā stāvoklī nonācis gaismas pasaulē, kur saticis mazu rudmatainu puisīti. Bezgalīgā laimē un priekā viņi smējušies, dejojuši un rotaļājušies, bet, kad vīrietis pacēlis puisīti uz pleca, viņš pamanījis savu līdz pusei amputēto roku. Tajā brīdī Āronu uzjundījusi milzīga motivācija atgriezties kanjonā un izdzīvot, kur viņš paveica ko pilnīgi neiedomājamu: pats pārlauza apakšdelma abus kaulus, ar trulu kabatas nazi pats sev amputēja iesprostoto roku, tad ar vienu veselo roku virvē nolaidās pa 20 m stāvu sienu un tomēr izķepurojās līdz tuvākajiem cilvēkiem. Pēc pieciem gadiem Ārona ģimenē piedzima mazs rudmatains puisītis, tas pats, kurš savu tēti atgrieza dzīvei uz Zemes vēl ilgi pirms ieradās šajā saulē.

 

* Stāsti no grāmatas “Harizmātiskais mistiķis. Kā paveikt neiespējamo?”

 



Pievienotās bildes

   Autors : Gints
   Mani raksti [ 70 ] ->

   Datums : 2019-05-19 10:55:44

Mums patīk              208



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!