Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Stāsti / Īpašs Ziemassvētku stāsts - Pērle un Leduspuķe

+ Pievienot rakstu


Īpašs Ziemassvētku stāsts - Pērle un Leduspuķe


Īpašs Ziemassvētku stāsts...

Mani sauc Pērle. Esmu apsnigusi ar ticību brīnumiem, un tā ir mana vislielākā bagātība, kādu vien varu sevī nest. To var redzēt no ārpuses – esmu perlamutra balta. Man apkārt zaigo dimanta sniegpārsliņas, tās dejo kā mazi eņģelīši – tik pacel mani gaismā un ieraugi!  Es vienmēr aukstā un sniegotā ziemas dienā apstājos, lai vērotu. Tad sastingst laiks un atveras mirkļa burvība – man pie kājām ir visi pasaules zaigojošie dimanti – tie, kas atspīd saulē no sniega. Un es ienirstu pasaulē – tajā bezgalīgi skaistajā plašumā, kur ziema uz aizsalušiem logiem zīmē leduspuķes nebeidzamā krāšņumā. Atceros, ka tieši tikpat brīnišķīgā dienā kā šī, es atradu savu leduspuķi – tā gulēja peļķē, kas tik tikko kā bija pārklājusies ar ledus kārtiņu. Tur tālumā es dzirdēju suņu rejas, un tāds kā nemiers nelūgts ienāca manā sirdī.. Es reizē skatījos uz savu atrasto leduspuķi, reizē klausījos suņu balsīs.. Divas pasaules sajaucās manī – nemiers un miers. Es ilgi domāju, kur manī bija miers, un kur – nemiers. Vai miers bija manā sirdī vai tik tikko apsnigušajā ziemas ainavā, kuru baudīju pie peļķes stāvēdama? Varbūt nemiers bija manā sirdī, ja to spēja izraisīt suņu rejas... Šīs divas sajūtas mani nepameta visu dienu. Es ilgi stāvēju pie aizsalušās peļķes un savas leduspuķes. Negribēju šķirties. Arī suņi sen jau vairs nerēja. Es baudīju mieru. Man īsti negribējās atgriezties pasaulīgajā troksnī.. Un tad es to izdarīju – maigi pieskāros savai leduspuķei – paņēmu rokās, uzpūtu silto elpu un, man par pārsteigumu, tā sāka ar mani runāt. Viņa teica, ka, tiklīdz mani ieraudzījusi, viņas vienīgā vēlme bijusi, lai es uz viņu ne tikai skatos un apbrīnā aplūkoju, bet paņemu rokā un uzpūšu tai savu dvašu. Šī peļķe bija manas asaras, ko grūtos brīžos biju raudājusi, manas sāpes un pārdzīvojumi. Bet cik skaists zieds no tām ir uzziedējis! Es apstulbu. Manī atkal sakustējās nemiers. Tad leduspuķe uzplauka manās rokās vēl krāšņāka, jo tā sajuta manu ticību brīnumiem. Es sastapos ar savām asarām, ko bija raudājušas manas acis.. Domāju, kāds gan manām asarām sakars ar brīnumu? Leduspuķe gluži lasīja manas domas un atbildēja, ka ne katrs spēj savas dzīves laikā paņemt rokās šo īpašo leduspuķi -un tas vien ir brīnums. Burvība slēpjas tajā, viņa turpināja, ka Tev, Pērle, ir laba sirds un Tu esi drosmīga. Un tagad, kad Tu mani turi savās rokās, Tu neviļus satiecies ar savu nemieru. Tie nebija suņi pirmīt, kas tevī raisīja nemieru.. Tā biju es. Tu uz mani ilgi skatījies, pētīji mani. Tu zināji, kas es esmu. Mīļā Pērle, tieši tad, kad tu apvienoji savu nemieru ar mieru, saplūda šīs divas pasaules un iestājās miers. Un tad tu mani paņēmi rokā. Tad to bija iespējams izdarīt – iestājās harmonija un tikai tavās rokās es varēju uzziedēt vēl krāšņāk. Paldies Tev par to un paldies Debesīm par iespēju būt vienmēr Tev klāt. Pārnes mani savās mājās un ieliec vāzē ar dzidru avota ūdeni. Kā avotā vienmēr būs ūdens, tā arī tev un man vienmēr pietiks dzīvības spēka ziedēt. Nebūs vairs jālej bēdu un skumju asaras, jo Tu šodien apvienoji divas pasaules, kas tik ilgi bija šķirtas.  

 

Tagad sēžu pasaulīgajā troksnī un manī nav nemiera. Esmu tikai es un manas daiļās dimanta sniegpārsliņas... 



Pievienotās bildes

   Autors : Vika
   Mani raksti [ 2 ] ->

   Datums : 2016-12-22 00:10:21

Mums patīk              617



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Kaspars Kalniņš
Tiešām īpašs stāsts, paldies

Datums : 16/12/22 09:23        Lasīt vairāk ->