Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Stāsti / Eņģelītis ar vienu spārniņu (bērnība bez tēta..)

+ Pievienot rakstu


Eņģelītis ar vienu spārniņu (bērnība bez tēta..)


Mans stāsts par šo dzīvi, kurā esmu izvēlējusies, ka mani audzina tikai viens vecāks – mana mammīte. Vecāki izšķīrās, kad biju vēl zīdainītis un uzaudzināja mamma un 2 mīļas tantes – kopumā mahten sievišķa enerģija. :D

Augot jau nezināju, kā ir tad, kad blakus ir arī tētis.. Jo bērnam ir tā, kā ir J Vienīgi, kad tētis brauca ciemos, tik ļoti žēl bija, ka atbrauc tikai reizi mēnesī uz 1 stundiņu un jau brauc prom, jo viņš bija kaut kas, ko ļoti gaidīju un ļoti tomēr prasījās blakus.. Paaugoties sākās jau salīdzināšanās ar citiem bērniem, ka citiem ir arī tētis un ka mana situācija ir kaut kā negodīgi nepilnīga. Pusaudžu gados iemācījos opciju “citi vainīgi”. Un ļoti gudri vainoju tēti – ar kādām tiesībām viņš uztaisa bērnu un viņu neaudzina, nav blakus, un neuzskata par svarīgu būt klāt mirkļos, kad man tas ir ļoti svarīgi un vajadzīgs? Tētis ir nelietis un es esmu nabaga bērns, kam dara pāri.. Un vispār viņš nav mans tētis, viņš ir mans bioloģiskais tētis. Dusmas, apvainošanās un dziļa sāpīte..

Tad, tiekot pie tādām informācijām, ka mēs esam dvēseles, kas pašas izvēlas savus vecākus, ka ar mums notiek tas, kas mums visvairāk ir nepieciešams, ka pasaule ir mūsu pašu spogulis, ka “ko sēsi, to pļausi” un paši radām savu realitāti.. Pilnīgi skaidri apzinājos, ka šādus vecākus esmu ar mega precizitāti pati sev izvēlējusies un, ka man viņi ir ideāli! Un ka mammīte man ir izcila un tētis ir tieši tāds, kādam viņam jābūt – ka man ļoti vajadzēja viņa gēnus, ka mums kā dvēselēm bija vajadzīga šādi kombinēta pieredze un ne par velti mums ir tik cieša loma šajā dzīvē un ka patiesībā es viņu bezgalīgi mīlu un esmu bezgalīgi pateicīga, ka varu viņu pieredzēt savā dzīvē un man viņš ļoti, ļoti patīk. Tad pirms kādiem 4 gadiem bija vajadzība aizbraukt pie viņa 400km attālumā uz 30min sarunu un pateikt, ka “Es Tevi mīlu neatkarīgi no visa! Tu esi mans tētis un paldies par to.”.. tas vai un kā viņš to saprata un, vai viņa smadzeņu šūnas kaut ko uztvēra, nebija tik svarīgi, bet vairāk man pašai – izteikt tos vārdus. Palika vieglāk, bet kaut kā ne ar saknīti.. Mammīte joprojām teica, ka esmu kā eņģelītis, kas uzaudzis ar vienu spārniņu, ko ar prātu sapratu, bet pati sevī nejutu.. Nu, ir taču viss labi, daru lietas un ja arī ir nepilnības – pati izvēlējos..

Tagad sāka viļņoties jautājums, ka ievēroju sev ciklu, ka ļoti ātri lietas apnīk, vide apnīk, nodarbošanās apnīk, ka tiklīdz esmu sev nezināmo izpētījusi, sapratusi, fiksi vajag kaut ko jaunu. Un no vienas puses gribētos stabilitāti, bet vienīgā stabilā lieta manā dzīvē ir nepārtrauktas pārmaiņas :D Pēdējā Enrico čanelingā uzjautājos un atkal Enrico kaut ko par skumjām bērnībā, kas man jau šķita izlīdzinātas.. Bet, parunājoties ar Matīsu, sapratu, ka tā nepilnības un nedrošības, nepārliecinātības par savu rīcību enerģija tomēr manī vēl tusē. Un tas bija ļoti svarīgi – saprast/ieraudzīt, ka IR un, ka IETEKMĒ. Un tad uzreiz varu ikdienā sajust, kuros brīžos tas izpaužas. Un tas ir TIK NODERĪGI! Apjaust to, kas ir manī. Atpazīt, kā kaut ko ārpus manas būtības. Pieņemt, ka kaut kas tāds pastāv (bez vērtējuma – labs/slikts/draņķis/konča). Ļaut, lai pastāv (visu dzīvi esmu ar to dzīvojusi, nekur jau nav jāsteidzas, lai atbrīvotos). Bet brīžos, kad man pašai sevī kaut kas neapmierina, zināt, no kā tas rodas un ar izpratni pateikt “Tā neesmu es” un ka šī enerģija man vairs nenoder, es vēlos rīkoties citādi, neatkarīgi no tās enerģijas, ka bijusi manī. Un atlaist (pat nav jāatlaiž, viņa izšķīst, jo nav vairs ne vajadzīga, ne vietas, kur tai uzturēties).

Protams, vienā dienā viss nenotiek, bet ikdienā, situācijās nāk uz āru un tad uzdevums man pašai piefiksēt un ar “Tā neesmu es” palaist. Un katrā situācijā iznāk bišku cita šķautne.. Mega interesanti!

 

Blakus stāsts – bērnībā atceros, ka ļoti jutu sev blakus vienu sargeņģeli, kas bija blakus un vadīja.. Tad bija periods, ka ne runājos, ne jutu viņu blakus. Un pirms kāda mēneša sagribējās atkal sajust – meditācijā vērsos pie saviem pavadoņiem/eņģeļiem/paši saprotat.. Un tagad, kad nepieciešams jūtu sev blakus, pie katra sāna pa gaišai būtnei, kurām domās varu iedot rokas un jūtu atbalstu, stabilitāti no abām pusēm.. Atgādina kā kad mazi bērni iedod rokas abiem vecākiem katrā pusē, vecāki viņu tur un bērns var palēkties, pa gaisu staigāt un vecāki viņu notur.. Tā arī tāda skaista aina, ko bērnībā skatījos uz citiem bērniem un likās dikti forši.. Un tagad sajūtās man arī – kad nepieciešams, pastiepju rokas un viņi ir blakus! J



Pievienotās bildes

   Autors : Elina Skore
   Mani raksti [ 18 ] ->

   Datums : 2017-05-08 14:38:38

Mums patīk              1130



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Mārcis
Un tieši caur tēvu Tevī ienāk drosme rādīt sevī gaismu.. māte iedod mīļumu kādā to dari..

Datums : 17/05/15 11:52        Lasīt vairāk ->

Mārcis
Elīna, nejauši uzzināju, ka tāda pieredze kā Tev.. ir armijniekiu bērniem.. daudz Kadagā.. un katram tas trūkums izpaužas savādāk.. pašam arī no bērnības nebija tēva blakus..jo darbs ārzemēs.. izgāju cauri transformācijas procesam.. un vēl aizvien rēta paveras, bet tā paveras lai ienāktu gaisma. Sirsnīgi!

Datums : 17/05/15 11:46        Lasīt vairāk ->

Kociņš
Šis baigi palīdzēja.

Datums : 17/05/13 06:51        Lasīt vairāk ->

Gatis Bērziņš
konča enģelītim
viena, vientulīga konfektīte

Datums : 17/05/12 10:12        Lasīt vairāk ->

❣esenI
Mīļoju Tevi, tik daudz krāsu. Izlasot par vienu spārnu, ieraudzīju, sevi bērnībā bez abiem spārniem. Atceros, kurā brīdī sajutu sevī spēku un saikni, ticību, ka viss būs labi, esmu drošībā, lai ko man darītu, lai kur dotos, vienmēr ar mani ir kāds, kas pieskata un sargā. ❤️

Datums : 17/05/10 12:42        Lasīt vairāk ->

Elina Skore
Paldies jums, ka ir ar ko padalīties!

Datums : 17/05/09 03:16        Lasīt vairāk ->

Gundega
Tu pati esi tas priecīgais eņģelītis un bija tik skaisti un jautri, kad nometnē Tev pieteicās Tavi brīnumjautrie un priecīgie čuvaki....un iznesa mani cauri! Tu vienmēr nes līdzi Prieku, ...un Gudrību arī, - to ļoti jūt...Paldies
Datums : 17/05/09 07:11

Madara
Paldies, Saulīt

Datums : 17/05/09 10:14        Lasīt vairāk ->

Andris Ciekurs
Skaisti, Elīna. Paldies, ka padalījies.

Datums : 17/05/08 10:43        Lasīt vairāk ->

Ieva Laimīgā
Paldies, vel jau ir tā, ka tēvs ir, ir ğimenē, bet nav jūtams tas kopīgais vecāku atbalsts, it kā ir, bet viņi nesaprot, nesajūt kopīgo vecāku enerğiju, kas paceļ (ideālā), iespējams mums no tā mācīties un atmest savu ego, kopīgai laimei, tas ir forši

Datums : 17/05/08 08:54        Lasīt vairāk ->

Iveta
Brīžiem brīnos, kā kaaut kāds bērnības sīkums atstāj nospiedumu.. Cenšos ar meditācijām tikt no tā visa vaļā, palaist.
Paldies par rakstu, ļoti ļoti patika lasīt. Un just

Datums : 17/05/08 08:36        Lasīt vairāk ->

Matt
Gribeju piedalities diskusija... Man lidzi nak biezhi skumja... bet nevar to vardos ieterpt... un nak... un chuvaki biezhi runa par iekshejam energjiam. Tad es meditacija tieshi vaicaju... vai var paradit man sizhetu kur es tieshi to skumju nezinamo bez iemesla esmu uznjemis? Un tad no bernibas ainu parada kura es laukos skatos kaa vecaki brauc prom.. un es nevaru lidzi uz rigu braukt un man bus japaliek laukos .... un tad vairakas dienas pectam skumja nak lidzi un ta iesedas un visu dzivi nak lidzi. Tehniski sikums bet bernos tas ir daudz patiesaks un grutaks.. tapec iesaku vecakiem vai toposhajiem but verigakiem. Paldies elina par rakstu

Datums : 17/05/08 07:05        Lasīt vairāk ->

Danute
kad kādam stāstu,parasti nesaprot Par to, ka mēs ar brāli dzvojām divatā lauku mājā.Mamma atbaruca pa brīvdienām.Man pietrūka kaut kas. a man tā gribējas ģimenes siltumu,Varēja būt viss vl savādāk
Datums : 19/05/25 04:45

Ieva Laimīgā
Paldies!
Datums : 17/05/10 09:53

Matt
Hay Ieva. Aaa, izskumst, man vairāk bija tas ka bija skumja, bet nezinu no ka un kapēc,... Drīzak beziemesla skumja.. Protams nepievērsu tam uzmanību, bet no tās pieredzes kas bija, sapratu ka šī bagāža iegūtā nav mana! Jālaiž vaļā!!

Bet ja nāk dusma!! Bliez vaļā neturi sevī, jo tiklīdz laižam vaļā un izdusmojamies, ar katru nākošo reizi apzināti tā darot, tā dusma paliek arvien mazāka un mazāka

bet par šo enerģījas tēmu var daudz runāt, grūti visu tā izstāsatīt vienā piegājienā!

Datums : 17/05/09 11:01

Ieva Laimīgā
Varbūt tā skumja ir jāizskumst, jāļauj sev izskumt..un tad viegli saprast un aizmirst..varbūt bērniem neļāva skumt, varbūt kāds teica, ka nav ko činkstēt, vai ka puikam jābūt stipram, utt..kad mēs ar māsu strīdējāmies, mamma teica, gudrākais paklusē, bet man tad tas likās tāds absurds un, ka viņa mani nesaprot un neatbalsta un pat noliedz..cik svarīgs ir atbalsts..psihologi runā, ka dusmas ir jāizdusmo, lai tās varētu atlaist, jāļauj sev dusmoties, ja nevar savādāk, jāļauj sev uzrakstīt cilvēkam uz kuru dusmojies vēstule, es kādreiz to darīju, tiešām palīdzēja, jāakceptē, jāapliecina pašam sevi - es drīkstu dusmoties uz ko es gribu, pat ja tas ir mans tēvs vai māte, jo ja es sevi neapliecināšu, parādīšu sev, ka vecāks ir svarīgāks par mani, sevi noliedzot, es sevi noliegšu! Labi, ka ir bērni kuriem ir drosme runāt pretī vecākiem un labi, ka ir vecāki kas to saprot un ļauj runāt
Datums : 17/05/08 09:28

Ieva Laimīgā
Man atkal bija tā, ka kaimiņu bērni aizbrauca un nebija ar ko spēlēties un es domāju, ka viņi ir laimīgie, jo viņiem ir lauki
Datums : 17/05/08 09:12

Maruta
Man bija līdzīgi,ka vecāki mūs ar brāli atstāja pie omītes laukos uz visu vadaru un atbrauca tikai nedēļas nogalēs.Kautgan es atceros to laiku ar prieku,bet arī man bij žēl,ka viņi aizbrauc prom un tik maz sanāca tikties......
Datums : 17/05/08 07:13

Maruta
Tu mani ar šo rakstu dikti aizkustināji,uzrunāji.Paldies Tev par to!

Datums : 17/05/08 07:01        Lasīt vairāk ->