Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Stāsti / Olimpiskās piezīmes

+ Pievienot rakstu


Olimpiskās piezīmes


Sporta stulbums

-          Patiesībā sports ir viena stulba padarīšana, - es to stāstīju savai ceļabiedrei LU Bioloģijas fakultātes profesorei.

Reizēm pats brīnos par savu talantu „nogāzt podus”, pasakot ko galīgi nevietā, jo īpaši cilvēkiem, ar kuriem tik tikko esi iepazinies. Tā arī šoreiz, kad ar sporta aprindās ievērojamu fizioterapeiti Līgu Plakani, mēs viņas auto devāmies uz Siguldu, kur bijām ielūgti pasniegt balvas novada iepriekšējā gada labākajam sportistam un sportistei, un, lai mazinātu „kultūršoku”, es ņēmos skaidrot savu domu:

-          Pieņemsim, ka čempionātā piedalās 32 komandas, un ja uzvarēt grib visas, bet uzvar tikai viena, tad sezonas beigās ir gandarīti 3%, bet 97% kopā ar visiem saviem līdzjutējiem ir vīlušies, un jo traģiskāks bija zaudējums, jo sāpīgāk. Kur te ir loģika!? Un ja tas bija play-off ar septiņām spēlēm finālā un uzvaru ar viena punkta starpību, tad lietderīgā jēga bija tikai šim vienam punktam, bet visi pārējie punkti visas sezonas garumā ir „just wasting time & energy”. Tie nav pat 3%, bet tūkstošā daļa no procenta!! Bet iedomājies, kā tie ir nevis sportisti, kuri sakostiem, vai izsistiem zobiem, konkurē viens ar otru, bet, piemēram, 32 mūziķi, teiksim, simfoniskais orķestris. Iedomājies, kādu sinerģiju ģeometriskā progresijā tie radītu kaut vai vienā koncertā!! Un ja tie ir 32 orķestri, kas koncertē visas sezonas garumā, iedomājies, KAS tā tad ir par jaudu!!

Tas bija pirms gada, tagad es teiktu, ka tikpat labam piemēram tie varētu būt inženieri, kuri savos konstruktoru birojos vai laboratorijās nevis sacenstos izgudrot vēl vienu konkurējošu priekšrocību, bet gan brīvi dalītos ar idejām, lai palīdzētu arī citiem kolēģiem pilnveidot savus jaunatklājumus. Tāpēc droši vien tas stulbums slēpjas ne jau sportā, bet gan idejā par konkurenci.

 

Tikai tu un Daba

-          Panākumi ir pareizi instalētas metodes blakus produkts, tāpēc kā jūsu ekspedīcijas mērķi es ieteiktu iepazīt pašiem sevi, nevis „būt pirmajiem”, „būt visjaunākajiem”, vai vēl diesviņzin kādiem.

Šogad “Ēnu dienās” pie manis uz dziļiem laukiem atbrauca trīs apņēmīgi septītās klases puiši no Teikas ģimnāzijas, kuru nodoms pabeidzot skolu, ir doties šķērsot Antarktīdu ar kaitu, slēpēm vai suņu pajūgiem.

-          Nenodarbiniet savu prātu ar jautājumu vai tas ir, vai nav iespējams. Tas ir lieki, jebkas ir iespējams. Tā vietā lieciet prātam darboties produktīvi, lieciet tam domāt KĀ to dabūt gatavu? Un ja reiz jūsu ekspedīcija būs ultra maratons ultra ekstremālos apstākļos, tad, vēl pirms tajā doties, jums ir jābūt draugos ar aukstumu, sniegu, ledu un vēju. Šīm stihijām ir jākļūst par jūsu sabiedroto, nevis šķērsli. Ejiet dabā, ejiet pārgājienos, nakšņojiet teltīs mežā, ziemā, pie jūras, saplūstiet ar dabu, esiet Daba!

 

Ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes

Satiksmes autobusā man aiz muguras jauna māmiņa centās savaldīt ņipru četrgadīgo puiku, kuram viss bija tik interesanti, ka rakaris sāka „trokšņot” un skraidīt turpu šurpu starp krēslu rindām:

-          Sēdi rāms, citādi atnāks šoferis un izsēdinās tevi laukā!

Un puika sarāvās, un puika sabijās pazaudēt savu mīļo māmiņu, kura nu bija gandarīta par savas „audzināšanas” panākumiem, bet, faktiski, par kliedzošiem meliem, par „baiļu paketi”, ko savā bērnā instalēja pati miesīgā māte, un, protams, „tikai vēlot labu”.

„Es labprāt dotos Kārlim līdzi okeānā, taču man diemžēl pietrūkst drosmes”, teica viens no aktīvākajiem mūsu okeāna airēšanas ekspedīcijas atbalstītājiem. Un tad es atcerējos mazo ķiparu autobusā un viņa māmiņu, un teicu:

-          Vai zini, Kārli, ar ko tu īstenībā nodarbojies? Tu radi gandarījumu cilvēkiem, kuriem ir bail īstenot pašiem savus sapņus.

 

Kroņa numurs

Ja „Valsts ir vardarbība pret pilsoni” (Makss Vēbers) un „Valsts esmu es” (“Saules karalis” Luijs XIV), tad sanāk, ka valsts ir vardarbība pašam pret sevi. Tai ziņā, ja tavā prātā ir ieperināta ideja par valsti (jebkuru valsti, valsti kā tādu), tad galu galā tu pats sev nodari pāri.

-          Mēs dodamies Kosmosā kā savas valsts patrioti, bet atgriežamies kā planētas Zeme patrioti, - teica viens no kosmonautiem.

Pēc ceļojuma pāri okeānam mūs ar Kažiku intervēja Latvijā labi pazīstama žurnāliste, jautra un gudra meitene, jautājumi bija interesanti un saturīgi, arī operatori darbojās ļoti profesionāli. Sarunas beigās viņa uzprasīja par Latviju. Es samulsu, jo nesapratu, ko tieši viņa domā ar vārdu „Latvija”, un viņa teica:

-          Latvija man nozīmē mājas, - skaista atbilde, kā jau teicu - gudra meitene, un tad es zināju, ko sacīt:

-          Mūsu mājas ir planēta Zeme, mums būtu tā kā laiks beidzot pieaugt.

Pēc nedēļas intervijas ieraksts aizgāja ēterā, tur bija saruna visā garumā, tikai šī viena fragmenta nē.



Pievienotās bildes

   Autors : Gints
   Mani raksti [ 71 ] ->

   Datums : 2018-02-23 09:43:04

Mums patīk              500



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Gunita
Piekrītu it visam!

Datums : 18/03/08 09:20        Lasīt vairāk ->

Matt
dd vajadzetu taka pieaugt. zeme ne latvija...

Datums : 18/02/25 07:34        Lasīt vairāk ->