Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Stāsti / Vai tu jūti?

+ Pievienot rakstu


Vai tu jūti?


-         -  Es gribu redzēt, kā tu no šejienes izķepurosies? Es vienkārši apskatīšos KĀ tu ar to tiksi galā?!, - airu laivas kabīnē es runājos pats ar sevi, pirms izlīst uz klāja nomainīt Kārli uz slīdbeņķa.

Un tad es sāku smieties pilnā balsī: „Kādam idiotam gan bija jābūt, lai dotos pāri okeānam finiera kastē?! Kādam idiotam gan bija jābūt, lai iekļūtu pretstraumē okeāna vidū?! Un kādam gan idiotam bija jābūt, lai izrādītos, ka tas idiots esi tu pats!!!”

Jau no paša rīta mēs kūņojamies uz vietas, pat airējot ar visu jaudu, ik pēc divām bezjēdzīga darba stundām nomainot viens otru galerā. Mākoņi bija izdzenāti līdz pat horizontam, saule cepināja, uz vēja izmaiņām tuvākajā diennaktī varēja necerēt: ja ne uz priekšu, tad arī atpakaļ, neparko! Bija vajadzīgs svaigs piegājiens, jauns azimuts un cits vektors kā starp pirkstiem saspiestai arbūzu sēkliņai, kas ar paātrinājumu izlido no paradoksa spiedīgās pretrunas pavisam negaidītā virzienā.

„Nesaki ne melns, ne balts, ne silts, ne auksts, ne „jā”, ne „nē”, kas to pirmo vārdu teiks, tas to putru apēdīs”. Gan bērnu dienu spēlītē, gan vispār dzīve ir Nekāda, vien tāda, kādos vārdos tu to izvēlies saukt. Kā teikā par Lubānu: lidojis ezers pa gaisu, līdz viedais iesaucies „Lubāns”, un tai brīdī ezers nokritis uz Zemes, kur stāv savā vietā, kā stāvējis.

-         -  Tu esi viegls, tu esi viegls, tu esi viegls, – viena no mūsu bērnu bariņa skaitīja „buramvārdus” kā mantru, turot savas plaukstas virs galvas zirga ratos guļošam puikam, kurš, aizvēris acis, sāka tam ticēt.

Lai celtu lauksaimniecību partijas nospraustajos augstumos, padomjlaiku kolhozos izmantoja arī bērnu darbu: piecas stundas dienā, ar 15 minūšu pārtraukumiem katrā no tām. Tad nu mēs, jaunāko klašu rakari, naski metām pie malas biešu vagu kaplēšanu un steidzām uz tuvējo siena šķūni nodarboties ar „maģiju”. Kad kārtējais „klients” bija nobriedis levitēt, pie ratu katra sāna vēl divi no mums stāvošie ar saviem rādītāju pirkstiem vien cēla augšā guļošo ķermeni, līdz „burve” aši paziņoja: „Tu esi smags!”. Tas bija levitācijas spēles kulminācijas brīdis, tad piepaceltais ar troksni atkrita atpakaļ siena ratos, jo zem viņa pabāztie bērnu pirksti vairs nekādi nespēja noturēt gaisā viegli planējošo būtni.

-         -  Vainīgie nākamajā dienā mirs, - tā nu gan vairs nebija nekāda bērnu spēlīte, bet gan epizode no grāmatas „Burvestību liecinieks”.

Tās autors zobārsts no Filadelfijas Harijs Raits pagājušā gadsimta vidū devās iepazīt šamaņu ārstniecības metodes no „civilizācijas” izolētās ciltīs Amazonē, Āfrikā, Indonēzijā, Tibetā. Viņa sākotnējo skepsi ātri vien nomainīja aizrautīga interese par paša pieredzētajām neskaitāmajām burvestībām. Reiz ciltī Beļģijas Kongo džungļos vajadzēja atrast vainīgo vardarbībai pret meiteni, aizdomas krita uz pieciem jaunekļiem, un palīdzību lūdza vietējai burvei. Atbilstošā rituālā sagatavoto dziru, burve lika izdzert visiem pieciem, kad paziņoja, ka vainīgie nākamajā dienā mirs. Vēl pēc dienas upes krastā atrada divu jaunekļu līķus, abus bez jebkādām vardarbības pazīmēm. Vainīgie aizgāja uz citiem medību laukiem ne jau no dziras, pat ne no cilts šamanes sacītā, bet paši no savas nešaubīgās ticības burves vārda spēkam.

-          -  Vai tu jūti kā sāpes no tavas galvas aiztek manā plaukstā un ir prom? Vai JŪTI?!, - nekāds dziednieks es nebūt neesmu, es vienkārši atcerējos „Burvestības liecinieku”, kad Indigo bērnu vasaras nometnē dzīvespriecīga meitenīte izkrita no šūpolēm un līdz asinīm sasita savu bižaino pakausi.

Un tas tiešām darbojās: spulgacīte patiesi noticēja teiktajam un sāpēs vienā acumirklī viņai kā ar roku bija noņemtas!



Pievienotās bildes

   Autors : Gints
   Mani raksti [ 68 ] ->

   Datums : 2018-03-21 15:08:49

Mums patīk              312



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!