Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Stāsti / Nāve tuvplānā

+ Pievienot rakstu


Nāve tuvplānā

-        -  Šajā kompānijā strādā tikai sievietes, - pikti nometot uz rakstāmgalda datora planšetes zīmuli, man paziņoja Dānijas “TV2” ziņu dienesta māksliniece.

Līdz ziņu speciālizdevumam divos dienā bija palicis mazāk par stundu, bet viņas vienīgais pārinieks, vēsā mierā piecēlās un aizgāja uzsmēķēt tā, it kā tikai viņai vienai jāpagūst uzzīmēt videografiku ar prāmja “Estonia” bojāejas vietu Baltijas jūrā. Jau no agra rīta ziņu dienests strādāja ārkārtas režīmā, nakts vidū dežurējošo brigādi izcēla no gultas un ar pirmo reisu tā izlidoja uz Somiju. Speciālkorespondents jau iesūtīja pirmos video un bija gatavs tiešraidei ziņu ēterā no glābšanas darbu koordinācijas centra Turku, kas atradās vistuvāk katastrofas vietai.

Studijas daudzajos monitoros viens pēc otra nomainīja kadri ar bangojošu jūru, ar helihopteriem virs glābšanas plostiem, ar izmisušiem radiniekiem krastā, ar segās ietītiem, no augstuma trīcošiem, bet pārsteidzošā kārtā izglābtiem pasažieriem. Izlēkt no strauji grimstošā kuģa, nenosalt un nenoslīkt stindzinošajā ūdenī, aizpeldēt piķa melnā tumsā līdz automātiski izmestiem gumijas glābšanas plostiem, ar to visu veiksminiekiem izrādījās par maz. Aukstuma šokā un spēku izsīkumā plostu vajadzēja prast apgāzt riņķī, tad ielīst peldošajā glābiņā un kā pingvīniem saspiesties kopā ar saviem bēdubrāļiem un māsām, lai brāzmainā vējā pasargātu sevi no hipotermijas. Daudziem tas neizdevās un glābēji no otrādi peldošiem plostiem cēla nost ragā sastingušus puskailus zilus ķermeņus, atrasto līķu un jūrā pazudušo skaits turpināja kāpt debesīs līdz sasniedza ciparu 852.

Vai esi ievērojis, cik gan realitāte mēdz būt elastīga! Vieniem prāmja “Estonia” purngals, vētrā bagarējot megatonnīgās ūdens masas, atvērās tām pretī pats no sevis, kamēr citiem priekšējo atveri izspridzināja Krievijas specdienestu diversanti, lai pēdējā brīdī nepieļautu ar pasažieru kuģi vesto slepenu militāru tehnoloģiju nonākšanu Rietumos. Vieniem, godinot nevainīgo upuru atdusas vietu, nogrimušo vraku nevis izcēla no dzelmes, bet to tur iebetonēja, kamēr citiem lojālās valdības šādi steigšus slēpa galus ūdenī un tā, lai ar visiem galiem.

Filmas “Bruņukuģis “Potjomkins”” režisors un propagandas kino virtuozs Sergejs Eizenšteins esot jūsmojis par Volta Disneja multfilmās estetizēto vardarbību. Nāve TV ziņu ekrānos iekaroja neizsīkstošu placdarmu Vjetnamas kara laikā, bet Otrā Līča karā tā jau izklaidēja skatītāju miljonus on-line režīmā no kamerām uz tankiem tuksnesī. “Svaigas asinis nav iespējams pārtrumpot”, teica advokāts Ričards Gīrs savai klientei Renē Zelvēgerei kriminālā kino mūziklā “Chicago”, kad izpestīja viņu no karātavām par sava štucera nomušīšanu.

-        -  Tajā brīdī visa tava dzīve kadru pa kadram kā straujā filmā izskrien cauri smadzenēm, - ceļmalas kafejnīca Elbrusa pakājē pie sarkanvīna man stāstīja tobrīd labākais Latvijas augstkalnu alpīnists Aivars Bojārs par tām savām trim reizēm, kad norāvies no klints.

Pirms pusgada viņam un lietuviešu Everesta ekspedīcijas dalībniekiem no pēdējās nometnes līdz pasaules augstākajai virsotnei pietrūka vairs tikai vienas dienas kāpiens, kad sacēlās sniega vētra un vajadzēja atkāpties. Mēs iepazināmies, kad Aivars atnāca uz TV studiju ar lūgumu Himalaju video samontēt filmā. Pēdējā naktī viņš 8000 metru augstumā teltī bija palicis viens, ārā gaudoja auka, plānā telts, spiežoties sejā, plandījās kā neprātīga, retinātajā gaisā trūka elpas, bet Aivars kamerā ierunāja atvadu vēstuli sev mīļajiem, jo nākamajā dienā viņš mēģinās VĒL VIENU REIZI. Un tad es teicu: “Lūdzu, paņem mani līdz!”

No “Mucām” jeb Elbrusa augšējās bāzes nometnes mēs izgājām četros no rīta, tas bija pasākums priekš “tūristiem” kā es, tikai augstkalnu adaptācijai, jo kas gan ir 5642, salīdzinājumā ar Everesta 8848 metriem, kur Aivars kopā ar saviem audzēkņiem Kasparu Klapkalnu, Regimantu Baranovski un Normundu Reinbergu plānoja uzkāpt pēc trim mēnešiem 1993. gada maijā. No vācu kalnu jēģeru kara laikā uzceltās Elbrusa bāzes, sauktu par “Prijut 4200”, līdz pat sedlienei visu nogāzi klāja ciets kā pudeļu stikls ledus. Mēs gājām bez sasaistes, ar lielām atstarpēm un katrs savā tempā, Kasparam veselība kā Tarzānam, tas gāja pa priekšu, Aivars pēc tam, es smagi elsodams vilkos pēdējais, ne vien tik augstu, bet kalnos vispār es nonācu pirmo reizi savā mūžā. Ap desmitiem, kad aizčāpoju līdz Pastuhova klintīm, Kaspars jau bija ticis pāri ledājam līdz sniegam, kur kāpt kļuva vieglāk.

Kas tieši tajā brīdī notika, neviens no mums neredzēja, bet Aivars krita un ar troksni gāzās lejup pa slīpo ledus sienu ar kājām pa priekšu. Kad alpīnistu zābaku “kaķi” iesprūda plaisas šķirbā, Aivaru kā lelli apmeta gaisā, triecot galvu pret ledu, un viņš pārstāja pretoties, bet atstātā sliede aiz viņa kļuva sarkana. Lejā pie mirušā mēs nonācām vienlaikus, pulsa nebija, viss bija beidzies. Normundam līdzi bija videokamera, es teicu: “Filmē!”, viņš to nedarīja, pie kājām sniegā gulēja viņa Skolotājs, nevis TV reportāža.

-          Tas pilnībā maina tavas vērtības, jo kad izzūd bailes nomirt, tev šajā dzīvē vairs nav no kā bīties, - saka Hamišs Millers, viens no simtiem, kuri YouTube stāsta par savas Klīniskās nāves pieredzi jeb Near Death Experience.

Pēc pieredzētā uz operācijas galda slimnīcā, Hamišs kļuva par alternatīva dzīvesveida treneri. Dažāda dzīves gājumu, vecuma, dzimuma, ticības cilvēki visapkārt pasaulei savos video stāsta gandrīz vienu un to pašu – visa dzīve izskrien cauri kā filmā, uz savu ķermeni tu skaties kā no augšas, tad gaisma tuneļa galā un tad bezgalīga, bezgalīga, BEZGALĪGA MĪLESTĪBA.

Zinātnieku pāris Sāra un Brents Hinze no ASV apkopo liecības par kontaktiem ar vēl nedzimuši bērnu dvēselēm. Viens no tiem ir par piedzīvojumu meklētāju Āronu Ralstonu, kurš 2003. gadā izgājis vienas dienas pārgājienā pa Blue John kanjonu Jutas štatā. Tur vientuļā vietā viņš atspiedies ar plaukstu pret lielu akmeni, tas negaidīti izkustējies un uzgūlies ar savu milzīgo svaru viņa rokai tā, ka to ne izkustināt. Iesprostots kā lamatās bez sakariem, bez ūdens, bez ēdiena, caurvējā un aukstumā viņš piektajā dienā ar nazi sienā iegravējis atvadu vēstuli un bijis jau gatavs mirt, kad bezsamaņai tuvā stāvoklī nonācis gaismas pasaulē, kur saticis mazu rudmatainu puisīti. Bezgalīgā laimē un priekā viņi smējušies, dejojuši un rotaļājušies, bet, kad vīrietis pacēlis puisīti uz pleca, viņš pamanījis savu līdz pusei amputēto roku. Tajā brīdī viņu uzjundīja milzīga motivācija atgriezties kanjonā un izdzīvot, kur viņš paveica ko pilnīgi neiedomājamu: pats salauza apakšdelma abus kaulus, ar trulu kabatas nazi pats sev amputēja iesprostoto roku, ar vienu roku virvē nolaidās par 20m stāvu sienu un tomēr izķepurojās līdz tuvākajiem cilvēkiem. Pēc pieciem gadiem Ārona ģimenē piedzima mazs rudmatains puisītis, tas pats, kurš savu tēti atgrieza dzīvei vēl ilgi pirms ieradās šajā saulē.

amp;list=PLRi8mJH5b04XCwtrMR_7YJNjNotWWR_VP


   Autors : Gints
   Mani raksti [ 71 ] ->

   Datums : 2018-03-25 13:21:36

Mums patīk              635



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!