Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Forums / Stāsti / Saskaņā ar lietu

+ Pievienot rakstu


Saskaņā ar lietu


„Mans komunālā dzīvokļa kaimiņš ir miera mika. Mēs esam labi draugi. Tā ir. Mums daudz kā kopīga. Tomēr vismīļāk mēs brokastīs kopā kafiju dzeram. Tie ir jauki brīži. Uzlādē uz visu dienu.

Reiz, kā parasts, sēžam pie kafijas krūzes un viņš stāsta man šīs nakts sapni. Zini, viņš saka, tāds jocīgs sapnis gadījās, pat izstāstīt grūti. Nu, nu, es saku. To tāpēc saku, ka man šausmīgi interesē sapņi. It sevišķi kaimiņa, ar kuru es dalos it visā. Gribēju vēl trešo „nu” pateikt, bet nē, nocietos.

Zini, tā viņš, sapņoju, ka mēs nemaz kaimiņi neesam. Beidz jokot, saku! Kā gan mēs kaimiņi varam nebūt, ja blakus dzīvojam un kopā kafiju dzeram. Bet viņš, nekā. Tur jau tā lieta, ka nedzīvojam. Redz, es tev iekniebšu un tu pamodīsies.

Un viņam bija taisnība.”

-       -  Iegaumē, vecīt, lai būtu mākslinieks, tev ir jābūt vismaz šizofrēniķim, - tusiņā pazīstamu mākslinieku dzimtas mājā Mežaparkā, kur ieklīdu apstākļu sakritības pēc, man klārēja radošo aprindu smagsvars gleznotājs Vilnis Vizulis.

Lielākai skaidrībai, būdams jau kunga prātā, viņš savu domu uzsvēra ar rādītājpirkstu bakstot līdz šim neredzētam jauneklim krūtīs. Visnotaļ inteliģentās diskusijas, kā parasti beidzās ar strīdiem par vārdu semantiku, jo izrādījās, ka jēdzienus „reālitāte”, „sirrealitāte”, „dekadence” vai tamlīdzīgas abstrakcijas, katrs saprot kaut kā savādāk. Vai, teiksim, seksualitāte un kreativitāte ir vienas un tās pašas enerģijas dažādas izpausmes, tāpēc radošiem ģēnijiem ir tendence būt hiperseksuāliem kā Pikaso, Dalī, vai Klimtam, vai, piemēram, Aleksandra Puškina „Slepenās piezīmes” ir naturāla pornogrāfija, salīdzinājumā ar to pat Marķīza De Sada „Justīne” ir nevainīga literatūra pusaudžiem.

„Mans n-tās paaudzes radinieks dzīvo Nākotnē. Nākotne nav kolhozs.

Mēs sarakstāmies. Reiz viņš atsūtīja grāmatu „Vēstures mācība iesācējiem”.

Poligrāfiju, protams, salīdzināt nevar. Tā mācība ir šāda: Mūsu aizvēsturiskie senči saucās Homo Sapiens. Tas bija drūms laikmets. Tur viens otru slaktēja un pisa. Kā tolaiku filmās.”

-        -  Neko TĀDU mēs publicēt neļausim, - kategoriskā tonī paziņoja Preses nama „Glavļita” pārvaldes dāma, atmetot atpakaļ pirms nedēļas uz kompartijas cenzūras kantori atnesto īsprozas manuskriptu pelēcīgo mapi.

„Ko gan birokrāti saprot no MĀKSLAS?!”, tā es neteicu, es to noklusēju, lai ar lepni paceltu galvu un sēru ziņu padusē kātotu pie Aivara Zvirbuļa uz Jāņa Sētu. Čiris savā tipogrāfijā piekrita nodrukāt manu „ģeniālo opusu”, ja vien pratīšu dabūt grāmatu cauri „Glavļitam”. Sorry, citreiz. Tas bija mans laiks sākt pierast būt nesaprastam: „Dzīve ir pārāk īsa, lai būtu normāls. Paliec īpatns”. Arī kad Guntars Godiņš žurnālā „Avots” un Irēna Auziņa „Liesmā”, jauno autoru slejās publicēja fragmentus no manis sadzejotā, uzradās gudrīši, kuri aiz kokiem, mežu tā arī nesaredzēja.

„Piektā stāva tualetē sēdēja kāds vīrs. Ko viņš tur darīja? Nu, kā lai to... nu, viņš... viņš sēdēja. Kā viņu sauc? Kā – kā sauc? Da, kāda tam nozīme! Jūs, labāk klausieties! Un netraucējiet!

Nu re, sēž šis vīrs un sēž. Jau ilgi sēž. Domā. Lūk, ko viņš domā: „Es te tagad sēžu. Sēžu un domāju. Domāju vai tad, kad tu lasīsi par mani, es te sēdēšu vai nē? Un, ja sēdēšu, vai jutīsi, ka domāju par tevi? Jel, nebolies tik stulbi tu! Tieši tu! Vai jūti, ka par tevi tagad domāju? Jūti?! Nu tad ir labi. Tiešām labi!”

Vīrs piecēlās, norāva ūdeni un gāja.”

To, ka reiz rakstīšu, es sapratu 9. klasē špalojot starp dzelzceļa sliedēm no Bukultiem uz Rīgu, kad soļu ritmā man galvā sāka kārtoties vārdi, skaņas, melodijas no vēl neuzrakstītām vārsmām. Par filoloģijas fakultāti es, protams, nedomāju, jo vienīgais divnieks uz liecības man bija latviešu valodā, arī maniem domrakstiem neklājās spoži, skolotāja ik palaikam tos paturēja sev, tas aiz simpātijām pret autoru, jo tie bija pret pastāvošo iekārtu vērsti. Man patika matemātika, loģika, bet visvairāk filozofija. Dēļ brīvdomības Rīgā partijas bosi šo fakultāti aizklapēja ciet, bet Pēterburgā jeb Ļeņingradas Valsts universitātē uz „nacionālajām minoritātēm” rezervēto kvotu mani nepaņēma, arī neskatoties uz veiksmīgi nokārtotiem iestājeksāmeniem, jo izrādījās, ka bez vietējās kompartijas pirmorganizācijas ieteikuma vēstules es ar visu savu mīlestību uz Gudrības dievieti Sofiju varēju iet taisni.

„Pļavu, kur mīlēju tevi

Izbaroja govīm

Piensss”

Vai esi pamanījis, ka tieši klusums starp domām, vārdiem un skaņām ir tas, kas ļauj lasītājam pabeigt autora darbu un piepildīt pašam ar sevi haiku, melodiju vai gleznu. Filozofs un piedzīvojumu meklētājs Ērlings Kage pēc solo pārgājiena uz Dienvidpolu pāri Antarktīdas ledāju tuksnesim un 50 dienām pilnīgā vienatnē sarakstīja grāmatu „Klusums trokšņa laikmetā”. Viņš raksta: „Klusums katram ir savs” un “Klusums visu laiku ir jauns”.

-       -   Vispirms mums vajadzētu vienoties par definīcijām šī pasākuma ietvaros, - uzsākot semināru, Stokholmas Ekonomiskajā augstskolā Rīgā ieteica bijušais koncerna “Volkswagen AG” stratēģijas izpilddirektors Bruno Rubess.

Aiztaupot pārpratumus, tā esot pieņemts darīt biznesa apmācībās pie pragmatiskajiem vācu uzņēmējiem. Tas bija lielisks seminārs bariņam dažādu nozaru un kalibra uzņēmumu vadītājiem par ilgtermiņa attīstības plānošanas metodēm pasaules autobūves gigantā. Cita starpā, mums vajadzēja uzminēt VW pieņemtās stratēģijas Top 10 punktus, visgrūtāk mums klājās ap pašu svarīgāko, punktu Nr. 1 nevarēja uzminēt neviens. Mūsu izbrīnam nebija gala, uzzinot šo: „Darboties auto industrijā”. Skaidrojums bija sekojošs: ”Mēs protam būvēt auto un gribam to darīt arī turpmāk, nevis darīt ko citu”. Bija jāpaiet daudziem jo gadiem, līdz beidzot arī es atļāvos līdzīgā veidā apskatīties pats uz savu dzīvi: „Man patīk rakstīt, un es gribu to darīt arī turpmāk, nevis darīt ko citu”.

-       -   Jā, bet tu taču nevarēsi nopelnīt sev iztiku tik mazā tirgū, laikā kad visi „sēž flīzēs”, nevis pērk un lasa grāmatas.

-       -   I don’t care. Dzīve ir pārāk īsa, lai darītu to, kas tev nepatīk.

„Tā bija lietaina diena. Lietainās dienas parasti līst. Visbiežāk līst lietus. Lija lietus, tātad bija parasta lietaina diena.

Tajā dienā es atvēru logu, uzkāpu uz palodzes un no piektā stāva čurāju lejā.

Ir neizsakāma bauda būt saskaņā ar lietu.”



Pievienotās bildes

   Autors : Gints
   Mani raksti [ 68 ] ->

   Datums : 2018-03-28 10:16:37

Mums patīk              590



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!