Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Raksti / Intervija ar vienu kurš varēja materializēt jebko!

Intervija ar vienu kurš varēja materializēt jebko!

Intervija ar vienu kurš varēja materializēt jebko!

Jau senu laiku atpakaļ visā cilvēku vēsturē ceļojušas un dzīvojušas domas par to kas ir tas viens kas pieredz šo dzīvi? Kurš ir tas viens kas redz šo dzīvi?
                -Piemēram ja mēs nomirstam un ceļojam uz gaismas pasauli, vai ja mēs redzam sapņus, vai neredzam neko, kurš ir tas kurš vēro šo notikumu? Lai arī cik bagātīgas definīcijās nebūtu mūsu zinātnes grāmatas par to ko mēs redzam, par to ko mēs pieredzam, bet atbildes uz jautājumiem par to kas ir tas kurš redz? Un vai ir kaut kas vēl īstāks vai reālāks par to vienīgo Es kas vēro....

               
                Mans stāsts sākās piedzimstot kad virzījos lejā pa garu gaismas tuneli milzīgā ātrumā, vismaz tas ir vienīgais pats agrākais ko laika periodā no pirmā ko atceros līdz šim brīdim spēju atcerēties. Tad man nebija ne ķermeņa ne prāts, un atverot acis savā jaunā ķermenī bija doma, tagad esmu te! Kas likās ļoti jocīgi no gaismota tuneļa ķermenī pavērt acis. Bet ne jau tas kā pieredze vai notikums mani fascinē.
                Vairāk ir domas par to kas ir īsts un kas nav? Es teiktu ka Tu esi īsts, bet es nē, un no otras puses es esmu īsts un tu nē, tas ir vienkārši no tās puses kuras tu skaties tas ir svarīgi. Es teiktu tu esi vēl īstāks, vai pat vienīgais kas ir īsts visā šajā pasaulē ko redzi. Tu esi vienīgais dēļ kā pasaulē viss notiek, un tu esi vienīgais kas rada notikumus! Varbūt no sākuma tas bija grūti saprotams vai drīzāk pāreja no izpratnes kā mēs vērojam pasauli un cenšamies to saprasts, uz to ka mēs cenšamies saprast to kurš ir tas vērotājs.
                Kurš ir tas kas redz visas pieredzes, sajust to un iedziļināties tajā. Ja nav pietiekoši daudz pieredzes šī tēma liekas tukša, bet vienam kurš šo jautājumu saprot un aizdomājas tas var būt ļoti papildinoši viņa izpratnē par dzīvi.

                Kas ir dzīve? Es vaicāju.
Hmm.. Dzīve esi tu! Daudzi uzskata konceptu par to ka tu esi piedzimis ķermenī, un tu atrodies ķermenī, bet šis koncepts rodas no pašas eksistences vērojam, līdz ar to šis koncepts radās tad kad zinātne vēroja dzīvi un gribēja to saprast, līdz ar to šīs zināšanas ir ierobežotas un nepilnīgas.     

                Dzīve esi tu visā tās pilnībā un kopēju apziņu vērojumā. Ja mēs iedziļināmies jebkādā konceptā par dzīvi mēs sākam pieredzēt šo konceptu, ja mēs iedziļināmies tajā es Esi Tu, ja tu pats sāc sajust sevi, un to vienu vērotāju mēs virzāmies atpakaļ pie dzīves spēka un tās radīšanas.

                Piemēram šī intervija radās tikai tāpēc ka bija kāds kas to vēlējas dzirdēt, un tas kāds lasot šo lasīs tikai savu augstāko vēstījumu viņam pašam caur šo tekstu.
                Visa dzīve veidojas no tagadnes, visa vēsture veidojas no tagadnes un visa nākotne no tagadnes. Mūsu atmiņas mainās no tagadnes, mūsu nākotne mainās no tagadnes. Mūsu koncepti par nākotni veidojas no tagadnes izpratnes par laiku, mūsu izpratne par dienu un nakti veidojas no konceptiem ko jau ilgi ir vērojuši cilvēki. Katram konceptam kāds piešķir ticamības vērtību, piemēram tā ir jo visi tā saka, bet vai tā patiešām ir? Ja mēs apzināmies vienu vērotāju kas esi tu dziļi sevī, šī dzīve kļūst kā maziņa pasaciņa kuru lasi tu pats un veido tu pats.

                Pie kā daudzi zaudē savas spējas radīt dzīvi kādu to vēlas?
Pirmais šķērslis ir sabiedrības uzskati, par to kas ir normāli un pieņemami un kā tas ir visu laiku bijis, tas ir paša veidots šķērslis no kā uzreiz jāatsakās ja mēs vēlamies ko vairāk sasniegt.
Otrs ir tuvinieku uzskati, un paši tuvinieki un radinieki, jāsaprot ka šie visi ir tikai tavi atspoguļojumi tavā pašā pasaciņa, ja mums radinieki vai tuvinieki ir ļoti tuvi, mēs sākam pieredzēt dzīvi ar viņiem aizejot no dzīves radīšanas uz tās piedzīvošanu. Bet viss ko mēs redzam ir paša radīts, un ja mēs atsakāmies no jebkādiem pieņēmumiem vai uzskatiem mēs kļūsim daudz neierobežotāks.

                Skumji apzinoties to ka mēs esam tikai viens šajā pasaulē un ka mēs esam bezspēcīgi visā laikā un vienmēr būsim, bet skumji ir pieredze ko mēs paši izvēlamies, un šis ir nākošais šķērslis kādam kurš tiek pāri sabiedrības pieņēmumiem, tuvinieku un ģimenes pieņēmumiem, un tad pašam savos pieņēmumos ko pats sevī ir ielicis.

                Neviens nav tik īsts kā esi Tu, neviena eksistence nav pierādāma, sev pierādāms esi tikai TU! Tikai tu esi tas viens kas ir mīlestības un dieva vērts, apkārtējas ir pieredzes paša radīšanas eksistencē no tevis paša, ja tu uzskati ka būt vienam ir skumji, tu uzreiz šādu dzīvi izveidosi ar visām tām emocijām pats savā eksistencē. Līdz ar to pirmais šķērslis ir pārvarēt savu emocionālo barjeru kas norobežo sevi, pārvarot to mēs apzināmies ka mūsu emocijas un jūtas ir kontrolējamas ar dziļākām jūtām kur vairs nav valoda, kur vairs nav domu, kur ir vienkārši iedvesma vai intuīcija.

                Kad mēs apzināmies visu šo sevī, mēs apzināmies to ka visa sabiedrība, visi tuvinieki, visi radinieki ir tādi kādus mēs tos vadām ar sajūtām, dzīve un tās kvalitāte ir tāda kādas mēs tās vadām. Piemēram kāds vienmēr sūdzēsies par to ka viņa brālis vai māsa ir nepiemērota vai nepieņemam, bet šim cilvēka piemērs ir citiem, ka šis pats cilvēks nespēj pāri tikt savam emocionālam šķērslim un atkārto to skaļi teikdams, "Es nevaru pieņemt savu māsu!" Viss ko šis cilvēks pasaka, es nevaru tikt pāri emocionālam šķērslim kas mani attur no tā lai es varētu redzēt un pieredzēt māsu tādu kādu es to vēlos redzēt. Tieši tas pats attiecas uz tiem kuri saka "Man nekad nav naudas", "Man nekad nebūs attiecības", "Man nepatīk cita valoda" un daudz citu piemēru, bet runa nav par to ko šis cilvēks saka, runa ir par tevi vai tu šo saproti dziļāk sevī, ka dzīve tev cenšas iemācīt ko vairāk?

                Daudzi arī teiktu ka šī izpratne būtu ceļošana starp dimensijām, lai gan tas arī būtu koncepts kas atturētu sevi no plašākas izpratnes, dzīve ir bez konceptiem un tā ir jebkāda, tiklīdz tai piešķir konceptu mēs kļūstam par vērotāju nevis radītāju. Tas būtu kā lasīt grāmatu un saprast ka tomēr tā ir patiesa, tad mēs šos konceptus sāktu redzēt, un mēs sāktu baudīt dzīvi par to ka mēs esam kļuvuši gudrāki un līdz ar to baudītu nākošo gudrības konceptu un vērot to, tā būtu tā pati radīšana dzīves, bet ierobežota.

                Kad mēs kļūsim neierobežoti?
Nevis mēs, bet Tu! Tu vienīgais un dārgais lasītāj kļūsi neierobežots tad kad sāksi atteikties no konceptiem un pieņēmumiem. Viss ir tas ko tu dziļi, dziļi sevī jūti, ko tu dziļi sevī veido, tas tu kas vēro, tas tu kas redz sapņus, tas tu kas ir sapņos vērotājs, tas tu kas īsi pirms pamošanās it kā ceļo kaut kur, bet īsti kur nevar pateikt, sajūti sevi, un tu sāksi sajust daudz bagātāku iekšējo pasauli kurā tev būs daudz vairāk sajūtas un intuīcijas kas spēs radīt jebko un mainīt jebko.

Atsakoties no tuvām lietām mums būs skumji apzinoties ka tas viss nemaz nav īsts, bet pieredzēt šīs lietas kā īstas bija mūsu pašu izvēle, tāpēc nebaidies atteikties no kaut kā ko tu varēsi pieņemt tad kad tu vēlēsies.

 

Īsts esi tikai Tu visā un tā skaistumā.
               


Mums patīk              3459

1

Komentāri

 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Inta
Superīgi!!!

Datums : 16/12/21 06:01        Lasīt vairāk ->