Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Raksti / Tās ir tavas sajūtas, tā tava dvēsele

Tās ir tavas sajūtas, tā tava dvēsele

Sajūti sevi... Var ielūkoties sevī no jautājuma puses ko tad dvēseles šeit vēlas, un kāpēc mēs šeit esam. 
Un ko pati dvēsele meklē šeit un vēlas šeit piedzīvot. KKad nesen dzirdēju vienu komēdiķi kurš saka šādi - īsumā - Vinš nesaprot Dievs ir visu varens visu radītājs un viss zinoš, tad kāpēc ir bads, un visas tās citas sliktās lietas? Vairāk izstās ka visu varenai būtnei ir dziļi vienalga par visu... - Citāts beidzās....

Prāts cilvēkiem ir ļoti interesanta lieta var iedomāties cilvēki uz zemes uz līdzenas pļavas sanāk kopā, un izdomāja spēlēt spēli, tu būsi policists, es būšu politiķis, tu būsi skolotāja utt. Un tad šie cilvēki uzģērbj maskas un pilda šo lomu. Prāts pārņem virsroku un ļoti dziļi ieiet šajā lomu spēlē, aktieri iedomātie tēli, un ļoti aizmirstās par to kas tad mēs esam pašā essencē. Pretstats aizmirstībai dvēseļu pasaulē ir es zinu visu, es saprotu visu un es varu no visa aiziet un atnākt tad kad vēlos un kur vēlos. Jebkura info ko vēlos ir iegūstama, tikai tad kad vēlos.

Līdz ar to spēlēt lomu spēli nav īsti jēdzīgi, bet būdams uz zemes, tu vari ietēloties sevi jebkādā lomā, un būt atvienotam no informatīvā lauka. Var iejusties lomā pašā pilnībā! Tev nav jātēlo policists, politiķis kas palīdz kādam... TU esi policists kas palīdz kādam.. Tu pilnā nopietnībā brauc uz notikuma vietām, tu pilnā nopietnībā pildi uzdevumus, un tu pilnā nopietnībā arī bēdājies par to ka kaut kas nesanāk. 

Pretstats dvēseļu pasaulē, tev vienmēr ir informācija brīvi pieejama, tu ieej kādā no lomām bet tevī uzreiz ir informācīja kāpēc tā notiekas kas notiekas, tevī nav šī aizmirstība, tevī ir skaidrība par savu patieso būtību un tu esi ar to vairāk un vairāk.. Un tēlot kaut ko citu ir tik muļķīgi, jo vairāk doties palīdzēt kādam vēl muļķīgāk jo dzīve pati visu atrisinās.

Līdz ar to kāpēc lomu spēles? Ko tas dod dvēselei? Vienu reizi Enrico viens cilvēks vaicāja ko mana dvēslee vēlas, un Enrico neizpratnē, Dvēsele parasa ko mana dvēsele vēlas? Un apjukums, tajāpašā laikā var ielūkoties kā dabrojas prāts, ar visām šīm lomām, konceptiem idealoģijām, un cik ļoti aizmirsusies ir patiesā būtība, jo to ko vēlies tu, to arī tava dvēsele vēlas. Ja mēs nodalām sevi no "Manas dvēseles" mēs veidojam to kā konceptu par ko var domāt un domāt.

Dvēsele vēlas pieredzēt šo SAJŪTU. To ko dvēseļu pasulē nevar pieredzēt, Dvēsele šeit atnāk, aizmirstās visā lomu spēlē un skriešanās, darīšanās, steigšanās, konceptualizēšanā un zināšanu bagātībās, iedomājis visa info tev jebkad ir pieejama jebkad kad tu vēlies, bet tu lasi grāmatas, un kaut ko meklē. Šī te sajūta dvēselei ir kā ... kas rada manī meklēšanu, kā ir justies kā meklētājam, kā ir justies kā policistam, pat ne justies būt šim tēlam, kā ir justies būt māksliniekam, kā viņš to glezno kā viņš jūtas savā izpausmē.

Lomu spēles izveido konceptus arī attiecībās, tu tā, es šitā. Pēc laiciņa izveidojas sajūta kā skumja vai prieks, un dvēsele tieši šo sajūu meklē, kā tas ir šo enerģīju just, kā tas ir šo sajūtu just, ka ir būt šajā sajūtā? 

Šādi dvēsle iepazīst pašu, iepazīst enerģījas uzņem enerģījas un sāk pati sevi iepazīt un savā ziņā arī augt jo ir plašāka un plašāka izpratne par visu šo pieejamo sajūtu orandžējmu.

Katrs šis mirklis ir kā baudījums dvēselei, tā izbauda bezkaislīgi, gan skumjas, gan priekus, ar viena bērna acīm vērojot, o šādi arī var justies, zinot to ka vnm var visu izvēlēties un doties mājās, vnm var visu pagaršot un ja nepatīk nēest.

Līdzībās būtu, tu un tavs labākais draugs sēž uz mākoņa un vaicā viens otram, klau.. manu tuviniek, tur ir tāda zeme, kur es varētu ar tevi strīdēties? un tajā pašā laikā mīlēt viens otru.. Kur es varu tevi vainot pie visa, un kur es varu justies aizvainots, mazvērtīgs, niecība, nemīlēts? Iedomājies cik tas būtu interesanti!! Kā tas ir šādi justies? Un kāpēc?
Un tavs labākais draugs, ar mirdzošām acīm... Kā tas ir iespējams? - Ejam  paskatīsimies!

Un šajā aizmirstībā lomu spēlē, mēs atvienojamies no sava avota, saiknes. Un spējam izprast šo lomu spēli kā radītu, kā jaunu pieredzi, kā kaut ko nebijušu. Visumā arī kas tāds eksistē, visumā arī ko šādu var pieredzēt? ja var tad noteikti jāpieredz! Es vēlost sajust kā tas ir būt cilvēkam, es vēlos sajust kā tas ir staigāt pa šo skaisto zemi, es vēlos sajust kā tas ir ka kājas sāp, es vēlos sajust smilts garšu. 

Kā tas ir ka man ir rokas, kā tas ir ka man ir kājas, kā tas ir ka man ir mati, un kādas sajūtas tas veido.

Tā tas arī viss. Tagad maniem viegliem vārdiem :D Dvēsele rok sajūtas! un bezkaislīgi tās vēro un izbauda beznosacījuma stāvoklī, bet prāts veido teātri lugu lomu spēli, kurā mēs varam izveidot šīs sajūtas un savā ziņā prāts izveido pierredzi kas veido jaunas sajūtas un dvēselei šīs sajūtas ir kā ēdiens ko izgaršo izbauda un izprot kāpēc un kas tas ir, un šādi ieapzīstot sevi vēl un vēl vairāk.



Pievienotās bildes

Mums patīk              1067

Komentāri

 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Ervins
Ļoti patīk, ka šāda info kļūst arvien pieejamāka. Tas palīdz
Paldies!

Datums : 17/07/04 10:01        Lasīt vairāk ->

Inta T
Ljoti skaisti!!!! par to draugu patika....

Datums : 17/06/07 11:02        Lasīt vairāk ->

Iveta
Paldies par atgādinājumu!!! Bija piemirsies...

Datums : 17/06/06 08:42        Lasīt vairāk ->

Ģirts
Nu tad beidzot! Tur jau tā lieta, ka nav tāds pareizi vai nepareizi, labi vai slikti. Atrodoties šajā pasaulē pilnīgi viss ir pareizi. Pilnīgi viss...!

Ja kāds vēl jautā, priekš kam dvēselei tik ļoti vajadzīgi ir šādi piedzīvojumi, tad nepieciešama ir vēl neliela atkāpe.

Pilnīgi viss, kas ir, tas ir Dievs. Ne jau onkulītis ar baltu bārdiņu, kā to sludina baznīca. Bet mums pilnīgi pietiktu, ja apzīmētu ar vārdiem kā Dievs, Radītājs, Avots, Absolūts, Svētais gars... utt

Tad nu lūk, viss kas ir, tas ir pats Radītājs, viņš visu ir radījis, visu zin, bet... lai būtu pilnīgs, vai absolūts, tas viss pašam arī jāpiedzīvo.

Vienkāršiem vārdiem sakot - jāpiedzīvo pašam sevi, jāpieredz pašam sevi. Sausiem vārdiem runājot, Radītājs ar mazu savu daļiņu palīdzību, ko mēs saucam par Dievišķām dzirkstīm, vai Dvēselēm tādā veidā sevi pieredz un piedzīvo.

Un piedzīvo pilnīgi visu!!! Pilnīgi visu, ko pats ir radījis. Un zinot, ka mūsu pasulē pilnīgi viss balstās uz salīdzinājuma, tad arī piedzīvotais var būt pilnīgs no visdziļākām bēdām, sāpēm, sērām līdz vislielākajām priekpilnajām izpausmēm.

Jāpiedzīvo cilvēkiem ir pilnīgi viss, jo tāpēc mēs šeit esam, jo arī caur mums, Radītājs pieredz, piedzīvo pats sevi. Nav tāds labi vai slikti, pareizi vai nepareizi. Viss vienkārši ir!

Neteikšu priekā, drīzāk izturību, iecietību un sapratni vienam pret otru un visa apkārt notiekošā!

Datums : 17/06/06 11:33        Lasīt vairāk ->