Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Miera Lapa iesaka






Populārākie Channelingi






Populārākie video






Populārākās meditācijas






Intervijas






Populārākie raksti






Meditatīva mūzika






Top Foruma raksti






Video


Forums


Raksti

Citāti

Foto albums

Forums / Stāsti / Skofeluzi

+ Pievienot rakstu


Skofeluzi


Liksams sēdēja pie skantriksa – zaļa, želejveidīga peldošā dīķa. Gofuss bija izgājis un Liksams vēroja, kā gludajā želejā izlokās zeltainas zibens šķiedras. Pēdējā laikā tās viņam vairs nepatika. Tumšās, gandrīz brūnās krāsas vietā bieži izlocījās arvien gaišāk zeltainas svēdras, kuras želejveidīgais substrāts vairs nespēja uztvert un transformēt, tā vietā reizēm kļūstot bīstami šķidrs, kas nozīmēja uztvertās, transformētās enerģijas zaudēšanu un aizplūšanu. Uz Zemes izveidotais uzkrājējtīkls gan vēl darbojās, taču tas kļuva arvien caurāks un kaut cik savu funkciju veica tikai ap lielākajiem centriem. Cilvēce lēnām slīdēja projām un bijušie pusdievi bija atkarīgi no bijušo vergu muļķības un regulāras sanaidošanas, lai kaut cik iegūtu savai dzīvei nepieciešamos enerģētiskos resursus. Jebkura kustība, jebkura doma bija enerģija, ko smalkie radari savāca un transformējot uzkrāja peldošajā želejveida rezervuārā.

Skantriksa viegli spīdošā virsma parasti bija gluda, bez smaržas un garšas, kuru, ja tāda arī būtu, Liksams nespētu ne uztvert, ne izjust. Taču pašlaik puscaurspīdīgā, gludā želejlauka virsa bija nemierīga. Vienā no pusēm bija parādījušies smagnēji, biezi zibšņi un kontrole rādīja, ka notiek spēcīga enerģijas absorbcija, liekot substrātam kļūt gan plastiskam, gan reizē stingram. Liksams steigšus lauka akumulēto enerģiju pārnesa vienā no daudzajām uzkrājējsekcijām. Tūlīt parādījās diegiem līdzīgas kustīgas stīgas un enerģija tika pārnesta lietotāju kanālos. Liksams pagaidām nejuta nepieciešamību pēc dienišķās devas. Enerģijas darbam viņam pilnīgi pietika.

Tomēr – ai, kā bija nepieciešams kāds lielāks karagājiens! Iedvest kādam ar harizmātisku varu apveltītam vergam savas reliģijas vai tautas izņēmuma stāvokli, piešķirt mazliet enerģijas no skantriksa varas pastiprināšanai un pēc tam uzsūkt visu radīto zemo svārstību graujošo spēku. To, pēc kura radās arvien lielāka nepieciešamība. Taču līdz šim pēdējie centieni viļņveidīgi bija atdūrušies pret smalkāko svārstību sienu, kura darbojās gluži kā viļņlauzis un uzpeldēja visnegaidītākajās vietās, tautās un idejās. Tas bija briesmīgi! Liksams nodrebinājās un sajuta strauju izsalkumu. Šādi situāciju pārskati arvien biežāk radīja izsalkuma sajūtu. Pat tad, ja tikko bija uzņemta enerģija un barošanās tieši no skantriksa. Un, ja izsalkumu juta viņš, ko juta pārējie, kuriem nebija tiešās pieejamības skantriksam? Kuri bija atkarīgi no viņa rezervuāra uzkrātās enerģijas? Tā būs neapmierinātība. Un vainīgs būs viņš un citi šo rezervuāru atbildīgie uzkrājēji. Par to bija bail iedomāties. Nebija retums, kad tādās reizēs saniknotie zebieši jeb skofeluzi uzbruka un izsūca viņus pašus un iztukšoja rezervuārus, sapostot skantriksus. Šie uzkrājējlauki gan tika nežēlīgi apsargāti, tomēr gadījās, kad aizsardzība arvien prasmīgāk tika sagrauta un sargi paši piedalījās barošanās orģijās. Nepateicīgā tauta! Tas bija viņu uzdevuma neizpildīšanas rezultāts, ne Liksama un viņam līdzīgo vaina. Tie, kuriem bija uzdots iefiltrēties starp cilvēkiem, arvien biežāk tika atmaskoti un viltības nocirstas jau saknē. Pārāk bieži neveiksmes sekoja cita citai.

Tomēr, tomēr... Pēdējā laikā kaut kas jau sāka izdoties. Tiesa, vēl pamaz, bet viesa cerību. Ja vien Gofusam pietiks pacietības gaidīt un tas neliks mainīt dislokāciju uz atrasto nomaļo pasaules stūri ar planētu, kuru apdzīvoja vien dažas iezemiešu ciltis primitīvā attīstības līmenī. Tiesa, enerģijas tur pagaidām bija pamaz, bet šīs tautiņas bija viegli sakūdīt un enerģijas straume, kaut ne visai liela, bija pastāvīga. Liksams jau iedomājās, cik lieliski būtu radīt jaunu vergu civilizāciju un tad kūdīt vienus pret otriem. Zeme ar savām nepatikšanām un neparedzamību viņam jau bija apnikusi. Pavisam citādi bija faraonu laikos! Un cik lieliski bija barbari un visas vergu sacelšanās, par vēlākiem kariem pat nerunājot... Kur tas viss bija palicis? Tā vajadzēja patīrīt skofeluzu augšējās rindas – viņi bija zaudējuši ķērienu – šie neaizskaramie un mirstīgajam zebietim nesasniedzamie visvadoņi. Uzturi nu ar tādiem savu tālo planētu, sūtot un barojot to ar enerģiju, kuru pa ceļam nosūca visa vadošā virsotne. Labi, ka Liksama darbs nelika badoties. Karojošo planētu nemaz nebija tik daudz un tās visas jau bija apsēdušas citas parazīcivilizācijas. Tagad notika cīņa par pārdali. Un to savukārt izmantoja trešie, kuri no tā guva labumu, strādājot uz abām pusēm. Ja Liksams spētu nospļauties, viņš to darītu, taču viņa sūcējorgāns tam nebija spējīgs. Tā vietā viņš izdeva vienīgi nicinošu burkšķi un pievērsās skantriksa vērošanai, pieregulējot uzturēšanas rādītājus. Visi gribēja savu eksistenci. Visiem vajadzēja enerģiju. Pielāgojies, mainies vai mirsti! Trešā izvēle Liksamu neapmierināja. Palika divas pirmās. Pielāgojies viņš bija visu savu eksistenci no pirmsākumiem. Varbūt viņš jau bija nobriedis? Un kas ir mainīšanās? Šis neparastais svešvārds.

Ko slēpa tas? .....



Pievienotās bildes

   Autors : Gundega
   Mani raksti [ 54 ] ->

   Datums : 2016-07-19 00:59:17

Mums patīk              760



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!