Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Enrico skola   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties   Par mums

Miera Lapa iesaka






Populārākie Channelingi






Populārākie video






Populārākās meditācijas






Intervijas






Populārākie raksti






Meditatīva mūzika






Top Foruma raksti






Video


Forums


Raksti

Citāti

Foto albums

Forums / Stāsti / "Konspirācijas mezglos" 3. daļa

+ Pievienot rakstu


"Konspirācijas mezglos" 3. daļa

Pēdējā daļa ir klāt, daži īpaši spilgti notikumi sagaida jūs. Ja prāts centīsies kāpt ārā pa logu, tad tas ir tikai normāli. 


 


--------------------------------------------------------------------


Sēžu istabā ar citiem kursa biedriem, vēl neēsmu viņiem neko stāstijis, domāju paturēt šīs lietas pie sevis, bet tagad tam arī nav nozīmes, vienkārši gribās mazliet izslaucīt domas.


Gribu apsēsties pie datora, to gan aizņēmis kāds cits, liekas, ka bija no kaut kur no apkārtnes.




  • Palaidīsi mani pie datora?




  • Jā. - viņš izskatās priecīgs, iekrīt acīs viņa gaiši zilais krekls. Viņš atbrīvo vietu.




Apsēžos un ieskatos datora ekrānā, tas ir pilns ar sistēmas ziņojumiem un kļūdu logiem. Izbrīnā nospiežu kādu no OK, bet nekas daudz nemainas, kaut kas nav kārtībā un tas pēc viņa.




  • Ko tu izdarīji?




  • Pamēģini šo. - viņš nospiež pogu uz tastatūras un ekrāns paliek melns, tad uzrodās kaut kādi logi.




Pilnīga neizpratne, kas notiek, paskatos uz viņu atpakaļ, tāds viltīgs skatiens.




  • Galīgi putrā, kā tagad to visu dabūs atpakaļ? - sāku raizēties par drauga datoru




  • Viss būs labi. - nospiež vēl vienu pogu un ekrāns atgriežas uz normālu.




  • Beidzot! - tāda atvieglojuma sajūta




  • Apskaties ko viņš te glabā.




Nospiež vēl vienu pogu un atverās mape ar bildēm, protams, visas ar kailām meitenēm. Nosarkstu, negaidītā situācija neļauj domāt, no malas tas noteikti izskatās diezgan pārprotami.


Atmostos, savāda sajūtu, gan gribās smieties par situāciju, gan nokautrēties. Tomēr labāka sajūta, it kā kaut kas būtu mainījies.


Pārmaiņu vēji. Arvils nolēma uz laiku likt mieru visām lietām, bet vienu gan bija sapratis, gari eksistē, ir cita pasaule. Savādi, jo viņš jau senāk bija pieņēmis to par patiesību, bet tikai tagad jutas, ka to pieņēmis pa īstam. Staigājot pa pilsētu, paskatās uz ielu, tad debesīs un nodomā, ko gan gari varētu teikt viņam vienkāršā ikdienas brīdī. Viņi noteikti vēro, bet kā lai sazinās un kur lai liekās tālāk? Turpinot iet sajuta sevī trūkuma sajūtu, tā bija aizpildīta kamēr viņš lasīja, bet tagad, īsti nezināja ko darīt. Nezināja arī to ko darīt ar jau esošo informāciju, baisa un nepatīkama, nevarēja to tā vienkārši atlaist, tas tomēr bija labāk kā gremdēties tukšumā.


Pienācis vakars. Īsti nezinu, ko. Apmācies laiks ārā, vēl nedaudz kas jāizdara. Augstie griesti, pelēki, sienas pelēkas, telpā nav problēma, bet kaut kas uzglūn. Ieeju garajā gaitenī, vienmuļi gaismas deg virs galvas. Pašā gaiteņa centrā, nelielā ģinkstoņa man netraucē, eju pa gaiteni līdz nonāku līdz lielām metāla durvīm. Paveru tās, liela zāle, kaut kādas iekārtas tajā. Uznāk bailes, nepatīkami atrasties durvīs. Ieeju telpā, paeju tālāk, savādas iekārtas, vecas un netīras tās kaut ko veidojušas. Paskatos atpakaļ, durvis verās vaļā. Tad redzu ēnas, no kādiem radījumiem nākam pa gaiteni. Parādās ķirzakveida būtnes, viņi apģērbti oranžā kombinzonā, cilvēka augumā. Sejas ne gluži pilnīgi kā ķirzaka, bet nedaudz apaļākas galvas un deguns īsāks, arī astes viņiem nav garas. Daži nes instrumentu kastes, citiem ir ķiveres.


Paeju malā, un vēroju, viņi apsēžas pie iekārtām un sāk kaut ko darīt, slīpē un griež metālu. Viens caur veltņiem laiž metāla gabalu. Skatos un vēroju, ko viņi ražo? Metāls starp veltņiem iznāk kā zobens, cits tam pagatavojis kātu, kuram ir zvīņaina tekstūra. Nepatikā noskatos uz to, negribās gan ticēt, ka viņi ražo ieroķus, tas būtu ļauni, varbūt tikai kā suvenīru. Sajūtu spiedienu sevī, pārāk daudz negatīvas domas, pašam negribās ticēt, negribās domāt, bet nesaprotu ko darīt, kā tad ir patiesībā? Paskatos uz kāpnēm un uzkāpju pāris pakāpienus augstāk. Īsti nesaprotu ko viņi dara, paskatos augšā, tur ir otrais stāvs, lodziņi sienā, kuros deg gaisma. Kāpņu galā parādās sieviete, viņai ir tumši violets apģērbs, garš līdz pašai zemei.




  • Nāc man līdzi, es tevi aizvedīšu tur, kur tev palīdzēs. - Skaidri jūtu, ka tagad varu noskaidrot kas ir patiesība.




Uzejam augšā, sekoju viņai pa gaiteni, gaisma, ko var sajust, jūtos mierīgi, atslābums. Tad viņa apstājas pie brūnām koka durvīm.




  • Tur tev visu izskaidros.




  • Kas tur būs?




  • Tu pats uzzināsi. - iestājas klusums, viņa vēlas, lai es tur eju.




Paceļu savu uzticību un eju iekšā. Nospiežu zeltīto klinķi, lielās durvis pieklājīgi atveras, pārkāpju slieksnim un durvis aizveru, pagriežos un ieraugu raptoru.




  • Vai klausīsies ko tev saku? - viņš prasa uzstājīgi.




Īsubrīdi pašaubos, bet saprotu, ka pietiks to darīt, citādāk ,nekas tāpat nepaliks labāk.




  • Jā.




  • Tad nāc sēdies, es tev paskaidrošu, kas notiek.




Telpa ir balta, tajā nevar redzēt stūrus, bet pa labi no mums ir dzīvāns, avīžu galdiņš, klubkrēsls un stāvlampa. Es iesēžos lailajā ādas klubkrēslā, pat jūtos nedaudz maziņš. Pa kreisi no manis stāvlampa, tās kāts no virpota koka un grezns kupols. Raptors apguļas uz dīvāna, kura audums greznots ar ziediem. Avīžu galdiņš no tumša lakota koka, kājas ieliektas un izgrebtas, tas ir nokrauts ar žurnāliem.




  • Spiediens neliek mierā? - raptors uzlicis rokas uz roku balsta, bet otrā galā aste karājas pāri malai.




  • Jā. - saprotu, par ko viņs runā.




  • Tu pārsteidzies, viss nav tik vienkārši. Viss vienmēr saistās ar tevi, citam anv nozīmes, tā bija tava izvēle.




  • Tad ar ko jūs tur īsti nodarbojaties, es nezinu....




  • Ne ar to ko tu domā. Mēs nevienu nemokām, tās ir tikai fantāzijas. Bet ja gribi, mēs tev atļausim tur dzīvot, tavā ticībā. - viņš lēnām nošūpo galvu, un pamanu smaidu.




  • Kas tad ir, es neko citu nezinu?




  • Ja vēlēsies tad uzzināsi, tu atradīsi patiesību, ja meklēsi.




  • Labi – sapratu, ka tā ir tas var būt, - kas tagad būs?




  • Esi brīvs. Ahh, nesatraucies, viss būs labi, es tevi pabalstīšu.




Tas jau sāk likties labi, ievelku dziļu elpu un lēnām izelpoju gaišā telpā.




  • Hmm, kas tu īsti esi? - sāk likties tik savādi, runāt ar viņu un viņš smaida dzirdot manu jautājumu.




  • Hehehe, es par tevi un visiem cilvēkiem zinu vairāk kā tu spēj iedomāties. Es tevi vēroju. - sajūtu lielu mīļumu no viņa.




  • Tu mani vienmēr vēro?




  • Jā, man patīk cilvēki un zini, reptīļiem ir liela saistība ar cilvēkiem.




  • Ko tas īsti nozīmē?




  • Visu. - viņš pastiepjas līdz žurnālu kaudzei un izvelk vienu glancētu žurnālu. - tev viss jau būs skaidrs.




Īsti neizprotu, kā tik atšķirīgs radījums var redzēt cilvēkus kā tuvus sev, bet to var pat sajust, tik atšķirīgi, paskatos uz viņu, at'veris žurnālu skatās tajā. Es redzu tikai vākus, tas ir “Playboy”, uz vāka puskails pārītis. Viņš pāršķir lapu un pagriež žurnālu vertikāli, atveras vēl trešā lapa. Viņš skatās ar apmierinājumu, tad paskatās uz mani ar skatienu, kas iet cauri man.




  • Tevī arī tās ir, zilās asinis.




  • Kas ar to? - sāku justies savādi, nedaudz neērti.




  • Tās nāk no mums, senos laikos mēs dalijāmies ar cilvēkiem, lai palīdzētu attīstīties. Tagad gan tās ir izklīdušas un pārsvarā visi ir tikai labi biznesmeņi. - viņš turpina skatīties žurnālu.




  • Kā tu zini, ka tās ir man?




  • Blondi mati, bet arī tava daba, to var sajust. - noliek žurnālu un skatās uz mani, skatiens iet cauri.




  • Kas tagad būs? - tik spēcīgs skatiens, gandrīz var just kā iztausta mani un sabīstos, ir lietas ko vēlos slēpt.




  • Dusmas, tu tās centies atlaist nepareizi, nekas nesanāks. Es tavām dusmām došu kompasu tad tās atradīs ceļu ārā. Varbūt sabīsies, bet būs labi.




Mirkli pasēžu, tas liek justies labi, atviegloti nopūšos, viņš mani vēl vēro. Paskatos apkārt, telpa savāda, vai tai ir logi? Raptors tad pieceļas.




  • Man ir jāiet, viss būs labi.




Viņš pasmaida un iziet ārā pa durvīm. Sajūtu ka guļu un tad viss satumst. Atveru acis, ir rīts, gaisma šodien liekas īpaši priecīga.


Pagāja dienas, situācija normalizējusies. Miegs vienreiz pa visām reizēm atgriezies miega stāvoklī, vesela nedēļa bez sapņiem. No rīta pamodies atjaunojies un mierīgs.


Tomēr ar laiku atgriezās vēlme izzināt, kaut kas ir ļoti sajaukts, ļoti šaubīgs. Tā kādu vakaru, piesēdies pie datora atsāka meklējumus, bet šoreiz pēc kā jauna un nebijuša. Meklējamie vārdi bieži uzrādija vecās informācijas gūtnes vietas, bet tad parādijās arī, kas citādāks. BASHAR CHANNELING. Tad vēl atradis sev interesējošu tēmu par visumu un dažādajām būtnēm, kas to veido sāka skatīties. Pāris stundas pagāja. Informāciju uztvēris, bet sesapratnē par to ko īsti redzējis, kas tas bija? Uzticība, jaunajam informācijas avotam, iegūta. Atvieglojums un izpratne, kas jau ilgi gaidīta atnākusi, pēc tā viņš sāka justies atbrīvotāks.


 


Drīz pie nāca nakts, kas iezīmēja jaunu posmu Arvila dzīvē. Sapnis viņu parcēla uz alternatīvu dimensiju, kurā bij apienācis laiks satikt savus draugus.


Mēnesgaisma iespīdēja aulā, blāvā sveču gaisma no sienas svečturiem abgaismoja telpu ar blāvu gaismu. Telpas centrā, podests ar grāmatu uz tā. Grīda nolikta ar flīzēm, kurām raibs raksts, bet telpa apaļa ar grāmatplauktiem un vitrīnām gar sienām.


Arvils ienāk šajā telpā, mierīgs, apskata lietas vitrīnā. Tad viņš sadzird soļus, kāds nāk no otrā stāva tornī pa koka kāpnēm gar apaļo sienu.


Paskatos, uzreiz ieraugu basas pēdas lēnām nākam lejā pa kāpnēm, garš apmetnis, garas drēbes, gaiši zilas ar līdzīgām krāsām. Kāda sieviete ar gaišiem skruļainiem matiem, izstaro gaišumu un mīlestību.




  • Skat, kādi vēji tevi te atpūtuši. - pienāk tuvāk telpā, - es tevi jau gaidīju.




Nesaprotu, kāpēc, bet viņa liekas tik redzēta, it kā jau būtu tikušies simtiem reižu.




  • Kas jūs īsti esat?




  • To tu drīz pieredzēsi, bet es tev vienmēr esmu bijusi tuvu.




  • Kā to saprast, es jūs neatceros, bet... - paradoks starp sajūtām un atmiņām liek partraukt teikumu.




  • Neuztraucies, tu drīz visu sapratīsi, viss tev tiks izstāstīts. Tagad sāc meklēt atbildes, grāmatā. - Viņa norāda uz grāmatu telpas vidū.




Vairāk neinteresē prasīt neko, aizeju pie grāmatas. Tā ir bieza un veca, atveru to, tā ir tukša. Pāršķiru vēl un vēl, bet nekā, tad vēl nekā. Ievēroju zīmuli, malā. Paņemu to un pašvīkāju pa papīru, paliek spēcīga līnija, uzrakstu savu vārdu un burti sanāk kā maksla, priecājos, tas zīmulis tā raksta, tik labi. Tad pāršķiru vēl lapu, atkal balts.




  • Arvil, ko tu meklē?




Paskatos atpakaļ un redzu viņu, tā pati sieviete, kas bija tur. Tikai šoreiz gaišākā tērpā.




  • Man teica, ka te varēs kaut ko atrast.




  • Varēs, tikai ir jāsaprot, ko tu redzi.




Atksatos uz grāmatas baltajām lapām un nedaudz aizdomājos.




  • Hmmm, es īsti neko neredzu.




Viņa pienāk klāt un pašķir grāmatu vēl.




  • Lapās ir informācija, tikai tu tās neredzi, jo tā ir citā dimensijā.




  • Bet kā tad lai es ieraugu? - nelielas skumjas atnāk.




  • Es tev parādīšu, - uzliek rokau uz grāmatas un pēkšņi sāk parādīties rotājumi, zīmējumi un grezni teksti.




Ieskatos, uzzīmēts raptors, viņš ir priecīgs un rokā tur kaut kādu lietu, tā liek just mistiskumu un kaut ko augstāku. Sāku lasīt, bet tas nekas daudz nav, “Dzīves jēga, kopības tuvums, būtne kas dzīvo sirdī, staro un plaukst...” “Nāc aukšā uz gaismas lodi, tas esmu es.” Atravjos no teksta, pēkšņi saprotu ,ka mani gaida augšā. Eju augšā. Uzkāpju pa kāpnēm, priekšā tumši brūnas koka durvis durvis. Atveru, liela gaismas sfēra atrodas istabā, tā spīd un zaigo. Spēcīga gaisma izstarojas. Ieelpoju un lēnām izelpoju, tāds miers, pilnība, piepildījums, skaistums uz katra zara. Tas ir tas, tas ir īstais, tas ir ko es meklēju. Eju iekšā, gaisma mani apņem, jūtu tās spēcīgo lauku apņemot mani siltā sajūtā. Tad pazūd svars, tad pazūd mana figūra. Izšķīst, atbrīvojos un viss pazūd baltā gaismā.


Telpa pēc telpas, zināsānas, kas tajās parādītas apreibina. Gan kas zināms, gan nezināms. Raptors ir mans gids, viņš mani ved cauri telpām, stāsta ko redzu. Es sāku izprast vairāk un sāku saprast kāpēc pats maldijos. Tad viņš aizver durvis pēdējai telpai.




  • Viss. Tas viss ko tu tagad redzēji būs tev nākotnē atkal jāpiedzīvo. Tikai tad jaunā izpratnē, bet tagad, tev daudz kas vēl nav vajadzīgs, tiksimies vēlāk.




Redzu viņu aizejam atpakaļ durvīss, pa kurām ieradāmies, viņš tās aizver un es sajūtu ķermeni. Aizkustinājums par to ko redzēju un arī tā lielā apmēra apjukums, vēl grozās pa galvu, bet tad, kā slēdzis izslēgtos un tas viss aizmirstas.


Atveru acis, labi saprotu, kas notika, tas nebija sapnis, bet viss ko stāstija un rādija aizmirsies, tiaki dažas bildes galvā, bet arī lielais apjukums ir aizgājis. Ievelku elpu, ir skaists saulains rīts. Tomēr, tagad viss ir skaidrs, viss būs labi, eju dzert tēju.


BEIGAS


   Autors : Māris
   Mani raksti [ 121 ] ->

   Datums : 2015-10-11 14:45:00

Mums patīk              459



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Aigars
Paldies, Māri, par pasaku!!! DD ...pieņēmu visu Tevis rakstīto, prāts logu nemeklēja!!! DD

Datums : 15/10/11 11:53        Lasīt vairāk ->

Māris
Tad jau labi, nākamreiz būs jāuzraksta, kas ekstrēmāks, pilnīgi atklāt savas jūtas.
Datums : 15/10/11 08:11