Miera māksla

  Forums   Konsultanti   Citāti   Raksti   Mums patīk   Video   Diskusijas   Semināri   Semināru arhīvi   Jautājumi   Sekotāji   Reģistrēties

Miera Lapa iesaka






Populārākie Channelingi






Populārākie video






Populārākās meditācijas






Intervijas






Populārākie raksti






Meditatīva mūzika






Top Foruma raksti






Video


Forums


Raksti

Citāti

Foto albums

Forums / Stāsti / AZ 6/2 Laika tranzīts. Plēsējputni un jūra.

+ Pievienot rakstu


AZ 6/2 Laika tranzīts. Plēsējputni un jūra.

Laika tranzītu meklējot. Stacija. Plēsējputni un jūra.


 


            Kā par brīnumu, Magnuss bija mierīgs. Kaut ko tādu viņš bija gaidījis un mājā esošā informācija bijusi domāta maldināšanai. Tomēr, protams, ne jau savākšanai kopā ar visu māju. Informācija glabājās melnā, kristāliskā plāksnē, kura atradās zem galdiņa. Taču tai bija dublikāts, kura vietu un piekļūšanu zināja tikai Magnuss un vēl divi, kurus viņš neatklāja. Visdrīzāk Magnusa mājai bija kāda slepena eja, kura veda uz īsto vadības centru.


            Vēlāk Magnuss uzaicināja pie sevis. Iegāju telpā, kurā pavisam nesen kopā ar Toru bijām cīnījušies. Deformētais telpas stūris izskatījās kropls un tā harmonija bija izjaukta. No tā dvesa kaut kas svešs un nepatīkams, it kā novērotu sveša, neredzama acs. Arī smalkie līmeņi šeit neizskatījās īsti labi.


            Magnuss nospieda neredzamu slēdzi un zemais galdiņš iegrima grīdā, tā vietā izceļot melno, kristālisko informatīvo plāksni. Magnuss pārvilka pāri plaukstu un virsma uzdzirksteļoja. Aizvērtām acīm viņš brīdi to nolasīja, tad atrāva roku un plāksne nogrima atpakaļ pagrīdē.


-          Jūs ar Toru labi pastrādājāt. Viņiem nav aizdomu par informācijas īstumu. Tomēr šī māja vairs nav droša. Iesim ārā. Es gribu ko pārrunāt.


Pa taku nogriezāmies aiz klints stūra, kur atradās vieta, kura man patika - ar skatu uz tālajiem, mežainajiem kalniem. Tā bija brīva un reizē droši aizsargāta. Magnuss apsēdās pašā kraujas malā.


-          Kā tu jūties pēc vedīnu apmeklējuma?


-          Labi.


-          Vai pēdējo kursu veici pilnībā?


-          Jā. Man viss kārtībā.


-          Tavu stāvokli izsauca Artusa neapdomīgais ceļojums. Viņš bija atnācis un visu pastāstīja. Ko tu atceries?


-          Redzēju, no kā sastāv pasaule. Viss, kas mēs esam. Vismaz esot šajā skatpunktā.


-          Ne tikai. Man šķiet, ka viņš tevi ieveda daudz dziļāk.


-          Evereta telpa? – gribēju paspīdēt.


-          Daudzpasaules, - domīgi pasmīnēja Magnuss. – Nu, kaut ko jau tu nojaut, bet zināt, nojaust un minēt ir pavisam kas cits, nekā dzīvot ar to katru dienu.


Neatbildēju, bet iekšēji saausījos. Par ko viņš runāja? Par sevi? Par Artusu?


-          Tev varbūt liekas, ka šeit nekas daudz nenotiek. Šī cīņa ir daudz smalkāka un notiek citos līmeņos. Reālās sadursmes, kā šodien, ir daudz retākas un ārēji ne tik efektīgas. Arī mūsu īstās cīņas notiek smalkajos līmeņos, kuros tu reizēm jau spēj nonākt kā karotāja.


-          Bet tardaku mītnē?


-          Tu redzēji tikai pirmo, zemāko, rupjo līmeni.


-          Tādēļ tu pazudi? – joprojām attiecībā uz Magnusu šaubījos starp abiem izteiksmes līdzekļiem „tu” un „jūs”, nespējot īsti izvēlēties vienu un pierast. Tas nebija kādas vecumu starpības dēļ, jo viņam labi, ja bija trīsdesmit vai varbūt nedaudz pāri (pārliecības gan par to nebija), bet esot viņam blakus jutos sīka un nezinoša. Apmulsusi. Citreiz dusmīga un tādēļ spītīga. Viņa klātbūtne mulsināja un es nebiju apmierināta ar sevi. Kaut kas mūsu laukos nesaskanēja. Vai varbūt saskanēja par daudz un es baidījos?


-          Tu vienkārši mani neredzēji. Bet, jā, bija jāierobežo šī zemā, rupjā, agresīvā plūsma, jo pārāk daudzi no tās barojās. Kad spēsi stabili noturēties smalkajos līmeņos, varēsi piebiedroties.


-          Kuri no mūsējiem to var?


-          Uzzināsi, kad pienāks laiks. Sacensība šeit nav vajadzīga. Es tevi uzaicināju kā cita dēļ. Ja esi pietiekoši spēcīga un gatava, būtu laiks apciemot tavu laika tranzītu. Mēs drīz sāksim iznīcināšanu un pēc iespējas ātrāk jāiztīra saistītie laika tranzīti no tiem gūstekņiem, kuri vēl spējīgi rīkoties un pievienoties mums. Viņu nebūs daudz. Varbūt daži, bet tas jādara. Ja tu vēl nespēj, tavā vietā var iet Atila vai Tors.


-          Viņi nezinās kā atrast.


-          Zinās, ja dosi virzienu un norādi.


-          Darīšu pati. Es to jūtu un varēšu sasniegt.


-          Labi. Tikai uzmanies. Tu būsi nošķirta un varēsi paļauties tikai uz sevi. Ja kaut kas notiks, palīdzēt nespēsim. Mums jāpārskata visi tardaku un citdimensionāļu bāzēm piesaistītie tranzīti. Tavējais nav vienīgais.


-          Es piekrītu.


-          Zināsi kā rīkoties?


-          Jā.


Mēs piecēlāmies. Saule rietēja zeltaini apgaismojot tālo egļu galotnes. Gaiss bija tīrs un dzidrs kā kristāls un, ejot  līdzās Magnusam, izjutu dīvainas, vārdā nesaucamas skumjas. Kad nonācām lejā, Magnuss viegli pamājis devās projām. Lēni iegāju mājā, kurā sagaidīja Atila.


-          Tu piekriti?


-          Jā.


-          Man arī jādodas uz laika tranzītu, tikai citu. Neceru, ka tur daudzus ieraudzīšu, bet jāmēģina, pirms tardaki tos iztukšo. Tu nebaidies? Varu iet tavā vietā.


-          Nevajag. Viss būs labi. Esmu sagatavojusies. Tu zini, ka gaidīju šo brīdi.


Bija dziļa krēsla, kad vēlreiz iznācu ārā, lai mazliet pastaigātu, padomātu un sagatavotos gaidāmajai rītdienai.


-          Hei! – kāds uzsauca tumsā un es nodrebēju. Gabalu tālāk stāvēja Artuss. Kā parasti, sabāzis rokas bikšu kabatās, nedaudz uzkumpis un smagnējs, viņš likās saplūstam ar lēnām nākošo tumsu.


-          Ko tu šeit dari?


-          Gribēju uzzināt, kā jūties. Redzu, tomēr nezinu, kā jūs, simtprocentīgie cilvēki, jūtaties patiesībā.


-          Nekas, var iztikt. Vai tu biji tur, ūdenskrituma otrajā pusē, kad ..., nu, tu zini, kad.


-          Biju.


-          Kādēļ?


-          Tevi tas interesē?


-          Jā.


Artuss atspiedās pret koku un brīdi klusēja.


-          Es pats to nezinu. Negribēju, lai tu izzustu, bet saglābt tavas elementārdaļiņas nespēju. Es neko nespēju radīt, tikai iznīcināt! Sēdēju tur, skatījos un baidījos tuvoties, lai pēkšņi tevi atkal neizjauktu. Es esmu dzīvs ierocis. Viss ir tikai laika jautājums.


-          Tu runā par pēdējo reizi, kad šeit palīdzēji?


-          Arī.


-          Tā nebija tava vaina.


-          Bija gan. Mūsu uztveres atšķiras -  es to neņēmu vērā. Neuztraucies, mani nemīl abās pusēs.


Iesmējos.


-          Un tādēļ tu esi šeit?


-          Tas nenozīmē, ka viņi neizmanto manas iespējas. Tu rīt dodies projām?


-          Jā, ceru, ka ne uz ilgu laiku. Tu palīdzēji man nostiprināt saikni ar šo laika tuneli.


-          Tavās sajūtās un zemapziņā tā atrodas visu laiku. Tikai palīdzēju to apzināties. Vari uzskatīt, ka turpmāk tas vienmēr būs tavs laika tranzīts, kuru izmanto, kad vien tev vajag. Ja Magnusam un pārējiem veiksies, tas zaudēs daļu savas bīstamības,  jo tam vienmēr paliks arī tardaku radītā pieslēguma zonas vieta. Pat, ja likvidēta.


-          Pašlaik tas nav svarīgi.


-          Ir gan. Reizēm tāds tranzīts var kļūt par lamatām un veidot noslēgtu maisu. Tā ir diezgan mainīga telpa, tādēļ gribēju brīdināt.


Artuss joprojām stāvēja atstatus, atbalstījies pret koku. Viņš runāja, taču netuvojās. Skatienu slēpa melnās brilles, kurās atspīdēja vakara zūdošā blāzma. Paspēru soli uz viņa pusi. Artuss atkāpās.


-          Tev būs labāk, ja netuvosies.


-          Es esmu mainījusies.


-          Ne tik ļoti, lai es ļautu sev un tev riskēt vēlreiz. Ne tagad. Ja tev kas notiks, Magnuss man galvu noraus. ...un pelnīti, -  Artuss piemetināja ar pazīstamo, dziļi slēpto rūgtumu, - Tev jāpiesargās.


-          Tad tiksimies, kad atgriezīšos.


-          Nezinu, vai vēl būšu te. Magnuss zina visu, kas jāzina un vēl to, ko zina tikai viņš, tā kā – man pašlaik šeit nav ko darīt.


-          Tad apsoli.


-          Nevaru. Bet es zināšu, kad būsi atgriezusies. Un – tavs jaunais atomu stāvoklis, tas ir ... skaists. Tu atgriezīsies.


Artuss pamāja un atkāpies pāris soļu, izgaisa un izkusa tumšajās koku ēnās.


 


*  *  *       


Uzcēlos līdz ar ausmu ļoti agri. Gaiss bija bezkrāsains, nespodrs, kluss, stipri vēss, bet atspirdzinošs. Līdz saules lēktam vēl bija jāgaida. Pat putni nebija modušies. Tomēr Atilas un Tora vietas jau bija tukšas. Vezens, brāļi Mauriti, Agnija un pārējie vēl gulēja. Mums šeit nebija savas istabas un reizēm tā pietrūka. Taču kopš pazemes pils, vai kas tā bija, iekrišanas, ar šīm neērtībām vajadzēja samierināties. Sapratu, ka tā bijusi mūsu grupas pamatbāzes vieta un zaudējums bija sāpīgs, kaut arī varbūt ne tik vērtīgs. Man reizēm pietrūka nošķirtības, ko deva dzīve pie vedīnām.


Lēnām gāju cauri mežam. Vēlējos pabūt viena. Savā laika tranzītā varēju droši nonākt divās vietās. Tur, kur biju no tā izlauzusies netālu no tirgus laukuma un nonākusi šīs dimensijas dīvainajā pilsētā, kuras nozīmi nezināju un tur, kur ar draugiem pirmo reizi biju uzdūrusies tardaku mītnei un pēc tam apciemojusi gan kopā ar Apo, gan cīnoties pārī ar Vezenu, gan esot līdzās Artusam. Patiesībā varēju tur nonākt jebkurā mirklī, no jebkuras vietas. Arī šeit, taču drošības dēļ negribēju kļūdīties. Tādēļ izvēlējos vietu un noskaņu, kura bija visprecīzākā. Kopā ar Artusu, kaut šoreiz viņa līdzās nebija. Man pašai bija jāmācās mērķtiecīgi pārvietoties bez palīdzības no malas. Jebkura cita ietekme varēja traucēt smalko noskaņošanās mirkli, un šoreiz tas bija sarežģītāk nekā visās iepriekšējās reizēs kopā ņemot. Taču jutos tam gatava, kas būs, būs! Palēcos, spēru soli un jau stāvēju pie neliela, zaļojoša pakalna, kurš glabāja tardaku bijušās mītnes vietas drupas. Mani vadīja prieks, enerģija un pārliecība.


Nekas šajā vietā neliecināja par notikušo. Dziļi ieelpoju gaisu. Atrados gandrīz savā Zemē. Savas Zemes pamatmatricā, vietā, kur pārklājās telpas un notikumi. Jaucās dīvainas domas par laika relativitāti un iespēju ceļot turp un atpakaļ un mainīt notikumu gaitu. Tikai šie notikumi bija sasējušies, sasaistījušies vairākās dimensijās un nebija tik vienkārši izkustināmi. Ja izdotos atgriezt mūsu grupu, vai mēs nekad neuzzinātu par sabiedrotajiem citās telpās? Kā tad izvērstos notikumi? Kā ietekmētos blakustelpas? Tās, ar kurām biju tagad saistīta? Vai varbūt zustu viņiem bez pēdām, neko neietekmējot un viņi paši agrāk vai vēlāk (droši vien vēlāk!), būtu iznīcinājuši šo bāzes vietu? Un vai šai bāzei bija dublikāti citās pilnajās, veselajās dimensijās? Tajās, kurās vēl nebiju bijusi? Ja nu vienīgi toreiz, kopā ar Artusu.


Stāvēju un ieklausījos sevī. Jā, es jutu saistību ar tardaku saritināto laika tranzītu, kā smalku, novilktu stīgu. Jutu, vienalga, lai kur tas atrastos. Man atlika tikai vēlēties un noskaņoties tur būt. Nonākt vienotā veselumā. Nevis spontāni un nekontrolēti, bet nekļūdīgi un mērķtiecīgi. Atcerējos pirmo šūpošanos, pirmo mirgošanu un ļāvu sevī saspringt un ieskanēties novilktajai stīgai. Ciešāk, vēl ciešāk, vēl, -   un tad palaist vaļā un ļauties virzienam. Vienkārši būt un atrasties. Izlidot kā bultai no palaistas loka stiegras.


Iestājās tumsa. Trieciens! Atsitiens! Siena? Pēkšņi nebija gaisa. Es smaku un cīnījos. Atvērtās acis uztvēra tikai nekur neesošu un visuresošu tumsu. Nekurieni. Bez jebkāda virziena vai norādes. Vai biju kļūdījusies? Stīga manī bija zudusi. Zaudējot samaņu jutu, kā atveras vilkme, kura burtiski iesūca sevī un tad sajūtas zuda.


 


*  *  *


            Tālumā zilā dārgakmeņu spožumā mirdzēja jūra. Atrados lielā, neveiklā, neglītā ēkā, celtā četrstūra formā ar dažādiem spārnu izvirzījumiem, kuri likās piekleķēti balti pelēcīgajām mūra ārsienām dažādos laikos. To ieskāva zemi, pussabrukuši akmens mūri, kuriem pāri biezā kārtā sijājās tuksneša smiltis. Izņemot tālumā mirdzošo jūru, visapkārt, cik vien tālu sniedza skats, pletās nepārskatāms smilšu tuksnesis. Ēka atradās kalnā vai kādreiz uzbērtā kurgānā, tādēļ zemie smilšu barhani neaizsedza skatu uz jūru, kura atradās kādu kilometru tālāk. Lejup veda izļodzītas, vietām smilšu aprītas, akmeņiem izliktas platas kāpnes, kuras drīzāk atgādināja sen izjukušu terasi, kuras apveidu varēja tikai nojaust.


            Telpas bija šauras un nomācošas. Logi nelieli un gaisma caur tiem ieplūda krēslaina. Visdīvainākais skats bija apkārtesošajā tuksnesī no nekurienes uz nekurieni vedošās augstsprieguma līnijas. Neticēju, ka ejot vienā vai otrā virzienā varētu kaut kur nonākt un neizskatījās, ka jebkāds to kādreiz būtu mēģinājis. Cauri uzgaidāmajām telpām klīda cilvēki. Citi nerunīgi un noslēgti sēdēja nobružātos, dzeltenos plastmasas krēslos. Īsti nesapratu, kādā veidā, kāpēc un kur esmu nokļuvusi. Galva bija neskaidra, smaga un es stāvēju pie viena no nelielajiem logiem, kurš atklāja skatienam tālumā esošo jūru.


-          Kur es atrodos un kas šī par vietu? – apturēju nenosakāma vecuma sievieti. Viņa iztrūkusies sarāvās un paraudzījās nespodrām, nogurušām acīm.


-          Tu nezini?


-          Nē.


-          Vari uzskatīt šo par uzgaidāmo vietu. Mēs visi gaidām savus tranzītus, bet neviens nezin, vai tie kādreiz pienāks. Kuram atnāks, bet kurš gaida veltīgi, un pie šiem vārdiem viņa nodrebēja.


Tranzīts... Šis vārds kaut ko atgādināja. Es to noteikti zināju, tikai nevarēju atcerēties. Likās, šī vieta izsūkusi visas atmiņas, un manas vienīgās atmiņas sākās ar šo tuksnesi un jūru nekurienes vidū. Vai varbūt tās malā? Un šis bija vienmēr pieminētais Pasaules gals, Pasaules mala, kur tālāk neveda neviens ceļš ne uz zemes, ne gaisā, ne zem zemes, ne ūdenī?


  Tikmēr sieviete bija pazudusi, tik pat kā izkususi starp cilvēkiem, kuru šeit nebija ne daudz, ne maz. Viņi visi kaut ko gaidīja. Vai šī bija kāda dzelzceļa ēka? Taču sliedes nekur nebija manāmas. Varbūt tās bija kamieļu karavānas, kuras šeit pieturēja un ceļu atrada naktī pēc zvaigznēm, un kurām kāds devās līdzi?


Sagatavojos uz gaidīšanu. Ilgu. Apsēdos vienā no dzeltenajiem krēsliem un mēģināju iemigt, taču, par spīti nogurumam, miegs nenāca. Arī atmiņu nebija. Tā, it kā viss sāktos šeit un tagad. Tikai šajā vietā un mirklī. Vai kādreiz jau tā bija bijis? Līdzās apsēdās vīrietis tumšās, noputējušās biksēs un melnā ādas jakā. Viņš izskatījās pēc rokera bez sava motocikla. (Kā es zināju vārdu „rokeris”, ja neko neatcerējos?)


-          Jau sen sēdi? – Kādu laiku nemierīgi grozījies, viņš beidzot uzrunāja.


-          Nezinu.


-          Tātad nesen. Bet es gaidu un gaidu, kad atvērsies kāds tranzīta tunelis, bet, kopš te esmu, tas atvēries tikai vienu vienīgu reizi, un arī tad, ne man.


-          Kā?


-          Tu nezini? Vari uzskatīt šo par šķīstītavu. Dažs te iestrēgst gadsimtiem ilgi, gaidot savu iziešanu. Kā tu šeit nokļuvi? Pārāk izklaidējies? Nejauši nogalināji? Nospēlēji azartspēlēs?


Es sarāvos. Vīrietis noteikti murgoja.


-          Es nogalināju savu sievu. Goda vārds, es to negribēju! Tas notika nejauši. Nezināju, ka viņa ieroci pielādējusi, gribēju tikai pabiedēt, lai nepinas ar to, kuru uzskatīju par savu labāko draugu! Tu tici? – viņš pievērsās asaru pilnām, apsarkušām acīm, – es tiešām negribēju. Es taču viņu mīlēju un mīlu joprojām! Vismaz tu tici!? Viņa bija tik skaista, kad krita, skatoties tieši acīs un smaidot! Viņa taču zināja, ka ierocis pielādēts, zināja un neko neteica, tikai klusēja un smaidīja!!! –  vīrietis sāka trīsēt un atkal novērsies paslēpa acis.


Pietrūkos kājās. Pēkšņi sadzēla bailes – kur es biju nonākusi un kāpēc? Kas šī bija par vietu? Un vai no tās maz iespējams izkļūt? Nespēju ilgāk uzkavēties telpās. Vīrietis, sagumis krēslā, rokām aizklājis seju, šūpojās šurpu turpu un klusi murmināja, nepievēršot apkārtnei uzmanību. Cauri viņa delnām sūcās miklums un ritēja gar ādas jakas piedurknēm.


Ārā rietēja saule un jūra dega brīnišķīgā, tumši zeltainā sārtumā. Virs apvāršņa spoži blāzmoja sārtu un zeltainu mākoņu švīkas un jūra laistījās neredzētā krāšņumā, pievelkot skatu. Brīnījos, kādēļ tik maz cilvēku dodas uz jūras pusi, kura bija tik nepārspējami skaista. Tomēr tie, kurus tālumā varēju samanīt, peldējās viļņos, staigāja gar krastu un šķita, viņus netraucē šī nekurienes vide. Varbūt vainīga bija neglītā, masīvā ēka, kura šeit neiederējās un nomāca?


-          Pašnāvnieki! – kāds blakus izmeta. Neatskatījos. Brīnījos, kāpēc man jau iepriekš nebija gribējies doties uz jūru. Es taču vienmēr mīlēju ūdeņus un jūru jo sevišķi. Arī tagad neatstāja dīvaina, nepamatota baiļu sajūta. Nesapratu, kāpēc tā, ja citi tālumā bez bailēm baudīja brīnišķīgo vakaru, kurš vēl neticamāk kontrastēja ar apkārtējo tuksnesi.


Biju tikko kā šķērsojusi vaļējo zemā akmens mūra vārteju un nokāpusi pāris pakāpienus, kad sastingu no neparasta skata. Nez no kurienes augstu debesīs parādījās lielu, melnu putnu mākonis. Zemāk nolaidušies, tie burtiski salipa ap dīvainajām augstsprieguma līnijām, bet citi laidās uz jūras malā esošo cilvēku pusi, kuri izbailēs metās kur kurais.


-          Gulies! – kāds līdzās nošņāca, nogāžot no kājām.


-          Lien atpakaļ uz mūru pusi un neskaties atpakaļ!


Automātiski paklausīju, kad izdzirdēju kliedzienu un atskatījos. Netālu aiz manis trīs milzīgi melni putni – pa pusei kraukļi, pa pusei sikspārņi, plosīja cilvēku. Gribēju mesties glābt, kad uzgūlās smaga roka.


-          Tas ir šīs vietas upuris, lai kādam varētu laimēties tikt projām. Tas nozīmē, ka drīz parādīsies tranzīts. – Man blakus gulēja cilvēks beduīna drānās, melni brūnām, asām acīm un nelielu bārdiņu.


-          Tev šeit nevajadzēja atrasties, bet, acīm redzot, tā ir bijusi vienīgā iespēja, ja pārējie tranzīta punkti nebija pieejami. Šeit atveras laika tranzīta tuneļi un tu gaidi vienu no tiem. Esmu šīs vietas pārraugs.


Līdz ar pēdējiem vārdiem atgriezās atmiņa. Biju šeit, lai nokļūtu atpakaļ savā tranzīta vilcienā. Lai atgrieztos pie aizvestajiem draugiem. Tikai nokļuvusi biju ne tur, kur vajadzēja. Veicot pārcelšanos bija notikusi nobīde. Nebija izvēlēts ne pareizais pārneses laika nogrieznis, ne līmenis.


-          Šķīstītava?


-          Nu, teiksim, viena no stacijām. Uzgaidīšanas punkts.


-          Kādēļ jūs neiznīcināt šos putnus?


-          Tas ir sods, samaksa un upuris. Ja tos iznīcinātu, neviens nezin, kādi briesmoņi uzrastos iepriekšējo vietā. Viņi mīt pazemes alās aiz tuksneša apvāršņa un barojas no enerģijām – cilvēku asinīm un citām.


Paskatījos uz tālajiem spocīgajiem milzīgās elektrolīnijas metāla stabiem. Putni bija burtiski piesūkušies vadiem, kuri augšpusē veidoja dīvainus apļus.


-          Lai vairāk tiktu pie barošanas punktiem un neuzbruktu cilvēkiem. Taču šie putni reizē ir glābiņš tiem, kuri nespēj sagaidīt savu tranzītu un iziešanu.


-          Šie cilvēki zina, kur nokļūs?


-          Nē, to nezin neviens. Bet katra pārvērtība var būt atpestīšana. Ja esi izsmēlis savu daļu.


Iedomājos vīrieti uzgaidāmajā zālē. Viņš vēl cerēja uz piedošanu. Tie, kuri vairs necerēja, devās uz jūru.


Biju jau gandrīz aizlīdusi līdz sargājošajiem mūriem, kad sajutu mugurā ieduramies tik pat kā kvēlojošu urbi. Nemēģināju putnu aizgaiņāt, lai nepievilinātu vēl citus, bet pēdējiem spēkiem pārvēlos pāri vārtu slieksnim. Briesmonis nesekoja. Griezīgi iekliedzies, tas atrāvās un apmetis gaisā loku, aizšāvās atpakaļ uz skaistās jūras pusi, kura tagad uzdzina šermuļus. Mugura bija slapja no asinīm un jutu, kā zaudēju spēkus. Beduīns notupies skatījās man acīs, tad uzlika mugurai plaukstu kaut ko murminot melnajā bārdā un ūsās. Sāpes atlaidās. Pēc mirkļa varēju piecelties, tikai mazliet noreiba galva.


Cauri vārtiem skatījos uz jūru. Tā bija tukša. Putni bija aizlidojuši. Nebija arī cilvēku.


-          Viņi ir gājuši bojā?! Visi?


-          Nē, pie jūras ir izraktas alas, kurās var paslēpties. Tikai gadās, tās aizbirst.


-          Jūs esat tur bijis?


-          Nē. Man jābūt šeit.


-          Cik ilgi?


-          Mūžīgi, kamēr kāds mani nenomainīs. Un tas nenotiks nekad, jo es mīlu jūru.


-          Man žēl.


-          Nevajag. Neviens nezin, kurā brīdī viņa prāts tiek mainīts. Labāk ej iekšā un nenokavē.


Ieejot telpās, tās bija kļuvušas vēl tumšākas. Šur tur pie griestiem jau dega nespodras kvēlspuldzes. Dažos krēslos saritinājušies snauda cilvēki, kad pēkšņi sienas nodrebēja un iebrāzās caurvējš. Tieši man priekšā gaisā atvērās eja. Cilvēki satrūkušies pielēca kājās un metās uz ejas pusi.


Ej! Steidzies! – pēkšņi uzradies blakus, beduīns mani pagrūda un es lidot ielidoju šaurajā gaisa ejā. Vai kāds vēl paguva aiz manis, pirms tranzīts aizvērās, vairs neredzēju.


Jau pēc brīža atrados vilcienā, kuru tik ilgi biju gaidījusi. Saņēmos un negaidot ne mirkli ilgāk, steidzos cauri vagoniem.


Simonu un Trūdi nekur neredzēja. Viņas bija zaudētas. Nebija arī sievietes ar lakatu galvā. Vagoni likās esam tukšāki, tātad cilvēku medībās tardakiem nebija veicies. Taču tie retie kurus redzēju, truliem skatieniem nekustīgi vērās nekurienē vai murminot monotoni šūpojās. Kad sapurināju, viņi pat nepacēla skatienu.  Beidzot, kad gandrīz vairs nebija cerību, ieraudzīju Vilu. Kad pieskāros, viņš atvēra acis.


-          Piecelties vari?


Vils raudzījās neko nesaprotošu skatienu, taču tūlīt neko nejautājot centās piecelties. Beidzot, kopīgiem spēkiem, tas izdevās. Lēnām, balstoties gar sienām, vilkāmies cauri vagoniem, kad vienā no tiem kāds aizlika priekšā kājas. Gandrīz paklupu un apstājos.


-          Palīdziet man, – čukstēja pavisam jauna meitene, padsmitniece. Gribēju jau kaut ko atcirst, tomēr aprāvos. Meitene bija sasieta un sēdēja balstoties pret vagona sienu.


-          Nazis, paņem nazi no kabatas, - ierunājās Vils, grīļojoties un cenšoties nostāvēt taisni.


-          Vai varēsi paiet pati? Divus es neizvilkšu, – jautāju nepazīstamajai.


-          Jā! Tikai, lūdzu, pārgrieziet virves.


Vila džinsu jakas kabatā tiešām atradās nazis. Bez tā nez vai atraisītu cieši savilktos, Gordija cienīgos mezglus. Un tajā mirklī uz brīdi izmainījās redze. Mēs atradāmies tumšā, gandrīz melnā miglainā telpā un tās nebija saites, bet kaut kas līdzīgs melnām, spīdošām čūskām, kas apvija meitenes rokas un kājas. Ja tās pārgriezīšu, tardaki sajutīs un pārtrauks šo laika tranzītu. Tad mēs visi atradīsimies vēl bīstamākās lamatās. Tomēr citas iespējas nebija. Kaut kas neļāva atstāt šeit meiteni, kura vēlējās atbrīvoties un nepadoties gūstam. Vagonu izejai vajadzēja atrasties jau tuvu. Kad pārgriezīšu saites, laika atliks pavisam maz. Arī Vila brūce galvā bija sākusi asiņot. Redzēju, kā asinis sūcās cauri apsējam un sīki ritēja gar vaigu.


-          Kad pārgriezīšu saites, tūlīt sāc skriet, negaidi un neskaties atpakaļ!


Ar zibenīgu griezienu pārcirtu melnās čūskveidīgās saites, ievainojot meitenes ādu. Pietrūkusies kājās viņa tūlīt nokrita, taču pus rāpus, pusskriešus, tāpat, kā to kādreiz (cik sen tas likās!) biju darījusi es, steidzās projām. Balstot Vilu, sekoju cik ātri vien iespējams. Meitene apstājās un atskatījās, tad, ne vārda nesakot, pagaidīja un nostājās Vilam otrā pusē. Bija atgriezusies parastā redze, taču jutu izmaiņas. Vilciens palēnināja gaitu un gaiss likās sabiezējam, radot pretestību. Viena es vēl varētu izrauties ārā no tranzīta, bet vai tas izdosies trijatā? Kādreiz ar Vilu bijām trenējušies biolauku pārsegšanā, bet tagad vajadzēja iekļaut arī svešo meiteni. Vils uzmeta skatienu un saprata. Es nebiju Magnuss vai Tors, bet kopā varēja izdoties. Mēs mirklī pārsedzāmies – es devu ātrumu, Vils – spēku un masu pret arvien stīgrāko gaisa pretestību un meitene mūsu laukos tik pat kā izkusa. Trijatā triecāmies uz priekšu, kļūstot par vienu veselu. Lūk, jau pēdējais vagons – zemapziņa kaut kādā veidā to atpazina, un, mirkli, pirms vilciens apstājās, vagona pretējās tambura durvis atvērās un tajās bija Atila. Kopā mēs izlidojām lejā uz sliedēm. Gar acīm nošķīda dzirksteles un uz brīdi vēlreiz ieraudzīju brīnišķīgo, zilu dārgakmeņu mirdzumā saules apspīdēto jūru un sapratu beduīnu, kurš bija mani glābis.


 


*  *  *


Kad atguvos, gan Vils, gan meitene, kuras vārdu nezināju, bija aizvesti. Viņa pie vedīnām, bet Vils un uz viedo dziednieku ciemu. Man palīdzība šoreiz nebija vajadzīga. Tikai mazliet atpūsties un sevi sakārtot. Nesapratu, kādā veidā bija notikusi kļūdīšanās un nobīde laika tranzīta izvēlē. Kad koncentrējos, joprojām jutu savu saistību ar šo pārneses vietu. Smalkā stīga joprojām pastāvēja un darbojās. Vai biju sadūrusies ar tardaku radītu pretdarbību, lai aizsargātu savas intereses un paspētu paņemt savus gūstekņus vēl pirms manis? Turklāt, tagad jutu arī dažu citu laika un telpas tuneļu klātbūtni tuvākā un tālākā telpā. Protams, nezināju, vai veiksmīgi spētu nokļūt katrā no tiem, taču jutu to esamību un atrašanās vietas, kā nostieptas stīgas. Šādu pārneses vietu nebija daudz, turklāt, kādi divi objekti bija savādāki. Tie varēja būt kaut kas cits, jo bija paplašinājusies uztveres spēja. Un, kopš atgriešanās, jutu savādu vēlēšanos vēlreiz pabūt dīvainajā tuksnesī pie jūras un beduīna. Likās, šī vieta slēpj kaut ko tādu, ko vēlējos atminēt un uzzināt. Kaut ko tādu, kas varētu noderēt citā vietā un laikā, taču pagaidām tā bija tikai miglaina apjausma, kura nedevās rokā.


Ikdienu no jauna aizņēma treniņi ar Toru. Tā kā visa notikušā gaitā man jau vairākas reizes bija mainījies tas, ko aptuveni varētu saukt par „ķermeņa kristālisko režģi” un enerģētisko līmeni, bija pienācis laiks apgūt nākošo soli. Tagad, kopā ar Toru, saglabājot augstas ķermeņa svārstības, mācījos pilnveidot lēno iešanu vai slīdēšanu cauri šķēršļiem, ko šeit sauca par „spoka gaitu”. Mainīt ķermeņa frekvences un enerģētisko līmeni jebkurā vietā un jebkurā laikā. Grūtākais kā vienmēr bija baiļu pārvarēšana, taču pamazām vien pielāgojos jaunajām iespējām, kuras galu galā sagādāja vairāk prieka, nekā varēju gaidīt.


 No visiem biju visilgāk aizķērusies laika tranzītā. Tā kā Atila bija sagaidījusi mani pirmajā reizē, kad nonācu šajā telpas pusē, viņa atkal bija uzķērusi un piesaistījusi sev manu atgriešanās punktu. Izrunājot notikušo apmēram noskaidrojās, ka manā pārvietošanās brīdī laika tranzīts ticis bloķēts no tardaku puses un pēc inerces no strarptelpas esmu nonākusi vienā no dažādtelpu saskares punktiem jeb vienā no universālajiem papildsadales centriem, kur uz brīdi saskaras dažādās multipasauļu realitātes.


Šķietami neilgā aizkavēšanās bija izvērtusies vairākās dienās, kuru laikā bija notikusi atklāto tardaku bāzes punktu iznīcināšana.


-          Es jau sāku uztraukties, bet Magnuss bija pārliecināts, ka ar tevi viss būs kārtībā, - sacīja Atila.


-          Un, ja nebūtu?


-          Tāpēc es sameklēju tavu tranzīta piesaistes punktu. Bet, ja būtu kas nopietnāks, tad Magnuss vai Tors noteikti iejauktos.


Labākais apstāklis visā notikušajā bija tas, ka beidzot varējām atgriezties savā vecajā pils atbalsta punktā, nedaudz izmainot tā atrašanās parametrus esošajā telpā. Nelielu drošības nobīdi, kura mums netraucēja. Kā jau teicis, Artuss bija devies projām un viņu nesatiku, kaut ļoti gribējās viņam pajautāt par redzēto. Arī Apo labu laiku nebija rādījies un nodomāju, ka varbūt viņš atradis sev citu veidu kā iegūt enerģiju. Dīvaini, kad ieklausījos sevī, mūsu saite vairs bija tik tikko jūtama. Varbūt to bija pavājinājusi mana ceļošana telpās? Ļoti gribējās satikt Vilardu un izrunāt notikušo, taču viņš atradās ārstēšanā un, kā teica Vezens, viņam vajadzēja iziet arī apmācību, lai spētu šeit uzturēties un pieņemt notikušās izmaiņas. Vils šobrīd atradās tajā punktā, kurā pirms tik ilga laika biju atradusies arī es.


Tā dienā vai nu trenējos vienatnē vai Tora sabiedrībā, satikos ar Atilu, plānoju gājienu pie vedīnām, lai saņemtu atbildes uz jautājumiem, kuri bija radušies, bet naktīs bieži klejoju kopā ar Sāru. Magnuss no mūsu vides atkal bija pazudis uz nenoteiktu laiku un mēs gaidījām brīdi, kad būs jādodas pie nemirstīgajiem.


   Autors : Gundega
   Mani raksti [ 54 ] ->

   Datums : 2015-10-30 06:25:00

Mums patīk              390



Komentāri
 Reģistrējies, lai komentētu!

Reģistrējies, lai komentētu!


Gundega
Man jau bija piemirsies, bet vakar iekritu nepabeigtajā (tālajā )turpinājumā, kur notiek Laika pārraksts tādā kā Visuma dator-papildtelpā, lai labotu notikumus un kas no tā iznāk.
Tagad nāk visādas idejas, kas notiek tālāk. Varētu iemest, bet tad vidū iznāk liels pārrāvums....

Datums : 15/10/31 11:00        Lasīt vairāk ->

Gunita
grāmatu grāmata

Datums : 15/10/30 08:03        Lasīt vairāk ->

Matt
100punkti nereali interesanta stasts dd

Datums : 15/10/30 10:28        Lasīt vairāk ->