Teksts ir garš, bet kad sāk lasīt, ja tēma atsaucas dziļi sirdī, tad sāc tvert katru vārdu un beigās gribas vēl un vēl ))) 

APSKAIDRĪBA (16.04.2015.)

Čennelinga vadītājs: Es sveicinu Jūs, skolotāj! Nodarbības tēma ir apskaidrība kā šodienas realitātes parādība, apskaidrība kā cilvēka nepieciešamība 4D telpā.

Spēki: Es sveicinu tevi! Es esmu Erceņģelis Mihaels. Par šo tēmu runās Skolotājs Panteleimons, jo šis ir viņa līmenis un viņa attīstības sfēra.

ČV: Es sveicinu Jūs, Skolotājs Panteleimons, un uzmanīgi klausos.

S: Es sveicinu tevi! Esmu priecīgs, ka šodien ir laba diena, labs noskaņojums. Tas piedos šai informācijai noteiktu toni, noteiktu uztveres koeficientu, kas veidos cilvēkos nepieciešamību izprast šo informāciju un noteikt to savā apziņā. Pati par sevi apskaidrība... pati par sevi, tā saucamā visa-zināšanas, visa-pieņemšanas  parādība, ir pietiekami plašs jēdziens, plašs no izpratnes viedokļa. Jo ne katrs cilvēks var kļūt apskaidrots šajā dzīvē, jo ir tas, kas dots. Ir noteikts kāds attīstības formāts, kas jau ir ieprogrammēts cilvēka dzīvē. Bet šo parādību, šo programmu ir iespējams paātrināt vai arī aizbīdīt uz citu reinkarnāciju. Būtība ir tajā, ka vairāk nekā 20% cilvēces apskaidrība ir ielikta kā iespējamais nosacījums šajā telpā, un, tādējādi, tas ir ļoti liels cilvēku skaits, kuri var noteikt šo stāvokli kā kādu attīstības formu, kā kādu telpas uztveres sistēmu.

Pati par sevi apskaidrības parādība ir pilnīga neidentificēšanās ar realitāti, ar tādām kategorijām un apstākļu izpratnes, kādas ir cilvēka apziņā. Tas ir, kā likums, vienbrīža solis, ko cilvēks uztver kā parādību, kā notikumu, kā jaunu enerģiju atnākšanu, kā jaunas informācijas atnākšanu viņa apziņā. Un šajā stāvoklī viņš sāk būt. Šajā stāvoklī viņš sevi jūt savādāk, ērtāk, brīvāk, laimīgāk, neatkarīgāk. Un šis stāvoklis viņu iepriecina, tas ir tik labvēlīgs, tik ļoti svarīgs viņam, ka šī notikuma iespaidā viņš sāk mainīt savu dzīvi, savus apstākļus, jo saprot, ka nekas, izņemot tās sajūtas, tās jaunās attīstības iespējas, tos apstākļus, kuri veidosies viņa dzīvē – un tos viņš redz, viņš tos saprot – viņu vairāk neuztrauc. Viņu neuztrauc darbs, nauda, viņu neuztrauc pat ģimenes attiecības. Tādā ziņā, ka viņš tām nav pieķēries, pienākumu nosacījuma ziņā. Tas nenozīmē, ka apskaidrots cilvēks zaudē mīlestību pret bērniem vai tuviniekiem, viņš pārformatē šīs attiecības pavisam savādāk, kā kādas jūtas, kādu stāvokli, un šī mīlestība netraucē viņam attīstīties, netraucē viņam virzīties uz priekšu, kā kādas saites, kā kāds ierobežojums, kā kāda viņa realitātes robeža.

Pati par sevi apskaidrība ir iespēju paplašināšanas diapazons praktiski par 180` grādiem attiecībā uz pārskatāmo telpu. Šī paplašināšanās ir saistīta ar to, ka cilvēkam tiek dota iespēja pārdomāt un pārformatēt savu dzīvi, noteikt sevi jaunā kvalitātē, padarīt sevi varošāku attiecībā uz kvalitātes pazīmēm, attiecībā uz konstruktīviem koeficientiem, kurus agrāk viņš noteica sev kā mērķi, kā iespēju, kā kādu nākotnes sasniegumu. Šie koeficienti atnāk uzreiz, atnāk, neskatoties uz to, nopērk viņš dzīvokli nākotnē, būs viņam mašīna vai nebūs. Šie ir pavisam neatkarīgi viens no otra apstākļi, kuri nav saistīti ar nākotni un nebūs saistīti ar nākotni. Viņš saprot, ka viņa pašsajūta, viņa noteikšanās telpā, viņa iekšējā pasaule kļūst arvien dziļāka, daudz interesantāka, pilnīgāka, apjomīgāka, kvalitatīvāka, nekā tā, kas bija iepriekš. To var salīdzināt ar melnbaltiem attēliem uz plakanā ekrāna un apjomīgiem uz krāsainā. Turklāt krāsa maina savas gammas daudz dziļāk, daudz interesantāk, un vēl nāk līdzi muzikāls pavadījums, kas nosaka harmoniju, kas nosaka prieku un laimi. Ne ar ko nevar salīdzināt šo stāvokli, no kura cilvēks no sākuma apmulst, zaudē telpas sajūtu, viņa apziņa sāk slīdēt pa uztveres plakni, nesaprotot, kas notiek, kur palika viņa pamatuzskati, prioritātes.

No sistēmas viedokļa un no uztveres viedokļa šie uzskati, prioritātes izzūd ir kā vienā momentā. Bet dažiem cilvēkiem telpas ietekmes rezultātā, pilsētu egregoru ietekmes rezultātā, uzskati un prioritātes sāk rasties no jauna. Un bieži vien apskaidrots cilvēks atgriežas atpakaļ vecās uztveres karkasā, vecajā realitātē, tā arī neizmantojot šo notikumu, tā arī neizmantojot šo momentu. Un mēs, kā Skolotāju sistēma, piedāvājam jums izskatīt izvēles variantus – vienu vai otru stāvokli prioritātes ziņā. Pati par sevi apskaidrība nozīmē pavisam jaunu soli nākotnes 4D telpas realitātē. Šī apskaidrība agrāk tika sasniegta ar lielu piepūli, daudz praktizējot. Bet tagad tas tiek dots varianta plūsmā, realitātes plūsmā. Tas tiek dots kā solis, kas ir nepieciešams cilvēkam, lai izprastu telpu. Jo izvest cilvēku no pastāvošās realitātes telpas bez šādas pārveides praktiski nav iespējams, jo, kad notiek atdalīšana (piesaistes noņemšana) no naudas, viņš sāk pieķerties citiem telpas parametriem, trešiem, ceturtiem utt. Šis skrējiens pa apli būs bezgalīgs, un praktiski nav iespējams cilvēku šajā pastāvošajā realitātē atdalīt (noņemt piesaisti) no tiem jēdzieniem, kuri viņam ir veidojušies šajā realitātē, no atmiņām, kas viņam ir atmiņas vērtībās. Un tādējādi šis ceļš ir pietiekami grūts un pietiekami sarežģīts, jo tas pastāv tikai tāpēc, lai izkustinātu jēdzienus, lai izkustinātu vērtības cilvēka apziņā, izkustinātu uzskatus par vecu kategoriju parametriem un, lai iedomātos vai pieņemtu jaunu kategoriju parametrus.       

Tāpēc cilvēka apziņai tiek doti dažādi destruktīvo plānu notikumi, dažādi konstruktīvās ievirzes notikumi, kas tā vai citādi nosaka viņa jaunās apziņas stāvokli, jaunās apzinātības paplašināšanu. Tas ir ļoti svarīgi, jo daudzi šo etapu jau beidz, daudzi jau atrodas uz šī apskaidrības sliekšņa, uz 4D telpas sliekšņa, uz ieiešanas tajā. Bet jāņem vērā, vajag atcerēties, vajag saprast, ka šī iespēja tiek dota tikai vienreiz diemžēl. Nevar cilvēks kļūt apskaidrots divreiz, jo šis stāvoklis ir kā tests, kā lakmusa papīra strēmele, kas nosaka apziņas kvalitāti, tās gatavību, tās ieiešanas 4D telpā iespējamību. Augstākā ES iemaņas, tā spējas noturēt cilvēka apziņu jaunās realitātes sistēmā arī ir tests, ir tā eksāmens. Šo ir svarīgi apzināties un izprast no dāvinājuma, kas tiks pasniegts šī stāvokļa veidā, viedokļa.

Dažiem apskaidrība ir smags un konfliktiem pilns solis, no viņu izpratnes viedokļa, jo tā viņiem tiek dota destruktīvu vērtību griezumā, destruktīvu saišu, saistību, notikumu griezumā. Un šajos notikumos un saistībās cilvēks mostas un sāk saprast, ka viņš piekopj pavisam nepareizu dzīvesveidu, ka viņam ir pavisam savādāka telpas uztvere, nekā varētu būt. Viņam šī telpa kļūst sveša, tā viņu sāk grūst ārā, un viņš meklē līdzgaitniekus šajā jaunajā telpas novērošanas kategorijā, viņš meklē jaunus cilvēkus, kuri nākotnē viņu varētu atbalstīt. Tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēks bez atbalsta, cilvēks bez orientieriem telpā, bez zināšanām, bez informācijas avotiem, bez cilvēkiem, kuri var viņam pateikt, ka viņš atrodas uz pareizā ceļa, var neizturēt telpas spiedienu un ieiet atpakaļ tā saucamajā pelēkās realitātes kokonā, kas virzīs viņu tālāk 3D telpā. Šie draudi, šī varbūtība šodien pastāv vairāk nekā 50% cilvēku un pat, es teiktu, 60% apskaidrotu cilvēku. Bet Krievijā šis procents praktiski ir lielāks par 75%, jo destruktīvu notikumu un darbību daudzums Krievijā ir daudz lielāks, nekā citās valstīs, jo Krievija pati par sevi ir pietiekami sarežģīts veidojums, no destruktīvu un konstruktīvu vērtību kategoriju kopsakarību viedokļa.

Turklāt, pat, ja cilvēkam ir augstas garīgas vērtības, augsti garīgi raksturojumi, cilvēks daudzkārt plašākā mērogā ir aplenkts ar destruktīviem notikumiem un nozīmēm, nekā citās valstīs, kuras arī atrodas destruktīvajā attīstībā. Šo ir nepieciešams saprast, jo kad cilvēks nokļūst tā saucamajā apskaidrības parametrā, viņš sāk meklēt izeju no šī stāvokļa, realitātes telpā sāk meklēt pielikumu šim stāvoklim, notikumu telpā. Un neatrodot šo pielikumu, neatrodot pielietojumu savām jaunajām iemaņām, spējām, viņš sāk aizdomāties par to kā dzīvot tālāk, kā viņam formatēt šo stāvokli, kā viņam noteikt notikumu gaitu jaunajā formātā, un neatrodot izeju no šī stāvokļa, viņš var iegrimt vecajā. Un tas ir ļoti bīstami, jo sākot ar maiju apskaidroto cilvēku skaits sāks pieaugt ģeometriskajā progresijā. Viņu būs arvien vairāk un vairāk, jo Dvēseles, kas pieslēgsies pie 4D telpas, Augstākā ES telpas, jau ar jauniem nosacījumiem, ar attīstības nosacījumiem, ar nosacījumiem – dubultnieka izvešanu 4D telpā, sāks izmantot šo lielumu praktiski uzreiz, jo tās uzskata, ka vilcināšanās šajā stāvoklī, dotajās telpas kategorijās, ir tikai reversējošs un inerts viņa novērotāja (piez. novērotājs ir cilvēks) attīstības faktors.

Tādējādi, rūpējoties par novērotāju, Dvēseles, cik iespējams ātrāk, sāks ievadīt viņu, notikumu un pasaules uzskatu ziņā, apskaidrotā cilvēka stāvoklī, bet daudziem neizdosies to izdarīt, jo daudzi ir tik stipri saauguši ar telpu savas uztveres dēļ un savas mijiedarbības ar notikumiem dēļ, ka robeža starp telpu un viņu apziņu praktiski neeksistē, bet dažos gadījumos šī robeža atrodas daudz tālāk telpas ietvaros, nekā apziņā. Šo ir ļoti svarīgi saprast, jo apskaidrības nosacījums ir krasa apziņas un telpas norobežošana, krasa novērotāja atšķirtība no notikumiem, informācijas plūsmas, emocionālā lauka, ko viņš saņem no ārpuses. Šis stāvoklis ir ārēju kategoriju jušana, telpas jušana, kas ir augstāka. Šī paplašinātā apziņa sāk noteikt cilvēku pavisam citās kategorijās un parametros, un viņš sāk atdot prioritātes pavisam citiem apstākļiem, citai informācijai, citiem cilvēkiem. Un tas uzreiz izmaina viņa dzīvi. Tāpēc Dvēseļu uzdevums, Augstāko ES uzdevums, Skolotāju sistēmas uzdevums ir izvest cilvēku tādos apstākļos, tādos parametros, tādos notikumu līmeņos, lai viņš noturētos šajā stāvoklī, saglabātu šo kvalitāti un sāktu pavisam citu virzības uz priekšu līmeni, attīstības līmeni, apskaidrības līmeni.

Un kā es jau teicu, pastāv liels risks zaudēt apskaidrotos, zaudēt iespējas nostiprināties jaunajā stāvoklī, jaunajā realitātē, jaunajās kvalitātes nozīmēs. Bet šis stāvoklis ir nenovērtējams, to nevar ne ar ko salīdzināt, un parasti cilvēks visu savu dzīvi tiecas pēc šī stāvokļa, bet nesaprot, ka tas viņam tiek dots tāpat vien, it kā pamazām, it kā no malas. Viņš nenovērtē šo stāvokli kā dāvinājumu, kā kādu iespēju realizēt to dzīves mērķi, pēc kura viņš tiecās, kur noteica savus uzdevumus. Jo viņa mērķa uzstādījumi, parasti, ir aizvietoti ar maldīgiem, no ārpuses ievazātiem, uzstādījumiem, kas ir balstīti uz materiālām vērtībām, karjeru, bērnu audzināšanu, mājas būvniecību utt. Visas šīs lietas paredzēja laimes formātu, labklājības formātu, prieka un harmonijas formātu. Un šie formāti, kad tiek doti uzreiz kā viengabalains jēdziens, cilvēkam kļūst nesaprotami un dažos gadījumos pat sveši, jo viņš nesaprot, ka tie viņam tiek doti kā dāvinājums, kā kāda iespēja, kā kāda sistēma, kas palīdz virzīties uz priekšu. To ir svarīgi saprast, jo otras iespējas vairs nebūs, un tas tiek dots, vēlreiz saku, tikai vienreiz. Skolotāju sistēma no savas puses tuvinās šādus cilvēkus līdz apskaidrības momentam, līdz tā saucamajam punkta momentam, kurš iedegsies uz Zemes kartes kā lampiņa, kā kādreiz iedegās pie jums elektrifikācijas laikā. Tā būs visaptveroša atklāsmes gaisma, tas būs liels uzplaiksnījums, kas noritēs līgani un neredzami no to cilvēku viedokļa, kas būs sveši novērotāji. Bet tiem, kas būs apskaidrības procesā, viņi redzēs šādus cilvēkus jau no liela attāluma, ar apziņu jutīs viņus pat citās pilsētās.

Šis vienotais cilvēku tīkls ir kopējā 4D telpas apziņa. Jo kopējā 4D telpas apziņa vairs nav individuāli egoistiska, mentāla pēc būtības un satura, bet ir tā teikt vienlīdzīgs vektors, kas ir virzīts uz attīstības kategorijām, kas apvieno šīs apziņas vienā saprotamā vektorā, vienotā apzinātā laukā. Šis vienotais apzinātais lauks vienos cilvēkus kā brāļus, kā māsas, kā radiniekus, un viņi neveidos prioritātes vienam pret otru, neveidos konfliktsituācijas, bet noteiks sevi jaunā meklējuma stāvoklī, jaunajā radošajā stāvoklī, jaunajās telpas kategorijās. Tieši jaunu kategoriju meklēšana un radīšana sevī ir attīstības mērķis, cilvēka stāvokļa mērķis pat tajā telpā, kurā viņš atrodas. Un dotajā gadījumā destruktīvo nozīmju telpa ir piemērotāka cilvēkam, kas ir noturējies šajās nozīmēs un nostiprināja sevi apskaidrības stāvoklī.

Uzreiz, kā viņš nostiprināja sevi apskaidrības stāvoklī, un tam ir vajadzīgi ne mazāk par 3-4 mēnešiem (pēc mūsu laika skaitīšanas sistēmas), viņš sāk just neaprakstāmu labvēlību attiecībā uz tiem notikumiem, kas viņam ir apkārt, ko viņš nosaka kā pagātnes realitāti, jo viņa elpa, viņa uztvere, viņa skatījums uz dzīvi būs pavisam cits – tīrs, bezsvara, caurspīdīgs, priecīgs un laimīgs. Viņa gaisma būs citiem gaisma, viņa jūtas būs kā piemērs, kas veidosies kā vienota tieksme, kā vienots sākums un kas apkārtējos orientēs uz jauniem jēdzieniem, uz jauno realitāti, uz jauno uztveres formātu. Un tas, ko es saku, tā nav pasaka, tā ir realitāte, kas drīz notiks, bet diemžēl ne ar visiem, diemžēl tikai ar tiem, kuriem ir dota šī iespēja, kuriem ir dotas šīs tiesības. Jēdziena ziņā – notiks ar jums apskaidrība vai nē – tā ir iekšējā intuīcija, tā ir iekšējā jēdzienu izpratnes un apzināšanās īpatnība.

Ja jūs jūtat, ka stāvat uz apskaidrības sliekšņa, ka tā tuvojas jums, šī sajūta ir līdzīga mīlestības gaidīšanai, kāda notikuma gaidīšanai, kāda nozīmīga sākuma gaidīšanai. Šī apskaidrība tuvojas ne jau tāpat, tā tuvojas pietiekami harmoniski, pietiekami labvēlīgi, veidojot ap cilvēku noteiktu notikumu virknes, kas it kā apziņai saka priekšā, ka laiks ir mainīties, laiks mainīt savu dzīvi. Tas notiek pietiekami maigi, pietiekami saudzīgi, notikumu ziņā. Un, protams, apskaidrība nenotiek uz destruktīvo notikumu lūzuma, vai esot šajos pārdzīvojumos, kaut gan mēdz būt arī šādi gadījumi, kaut gan mēdz būt arī šādi piemēri, kad cilvēks ir iegrimis ļoti sliktos notikumos, pēkšņi sāk apskaidroties, pēkšņi sāk pārskatīt savu dzīvi un krasi pāriet apskaidrības stāvoklī, pametot darbu, pametot notikumus, pametot visus vecus jēdzienus un kategorijas. Tie arī ir piemēri, bet tie tiks izmantoti ne vairāk kā 5-6% gadījumos no kopējās tā saucamās apskaidroto masas.

Taču apskaidroto pamatmasa tiks virzīta caur labvēlīgām, harmoniskām situācijām. Tas nenozīmē, ka Skolotāju sistēma daudziem radīs darbu vai nodrošinās viņiem materiālo labklājību. Otrādi – šī būs atrašanās šaubās, disbalansā, atrašanās jaunu prioritāšu meklēšanas kategorijās. Tieši meklēšana, tieši šaubas, tieši mēģinājums iziet no izveidotās situācijas, bet labvēlīgā un harmoniskā veidā, arī ir apskaidrības zona. Ja cilvēks ir materiāli atkarīgs, atrodas labvēlīgā stāvoklī, atrodas tā teikt vecajā attīstības zonā, tad apskaidrība viņam būs tikai traucēklis, jo vecās kategorijas un nozīmes tūlīt pat gāzīsies pār viņu ar jaunu spēku un spiedīs uz apziņu ar vecām piesaistēm, ar vecām enerģijām un ar pilsētu egregoru palīdzību tajā skaitā. Tas nozīmē, ka cilvēks nespēs iziet apskaidrības stāvoklī un ātri aizies atpakaļ. Tāpēc mēs, Skolotāju sistēma, cenšamies noskaņot visus apskaidrotos nākotnē ar tiem telpas parametriem, kas viņus sagaida, kurus tie veidos kā stāvokli.

Protams, ka daudzi Augstākie ES nespēs saskaņot notikumus tajās optimālajās attiecībās, tajos optimālajos momentos, kas ir nepieciešami apskaidrotajam cilvēkam. Bet tādēļ katra cilvēka apziņai pirms tam tiks iedota informācija par šo stāvokli tādā vai citādā griezumā, tādu vai citādu iespēju robežās. Tā vai kā savādāk cilvēks sapratīs, ka ir tādi cilvēki, ka viņi var dzīvot, ka viņi var eksistēt, ka viņi var attīstīties, strādāt tikai savu radošo pūliņu labā un būt neatkarīgiem no telpas (vides, apkārtnes). Tas nenozīmē, ka cilvēks dzīvos badā, ka viņš pārdzīvos destruktīvus notikumus. Tieši otrādi, viņš vienkārši nejutīs un neredzēs šos destruktīvos notikumus, kā tos redz parasts cilvēks. Jo apskaidrība ir pilnīga baiļu programmas dzēšana, tā ir pilnīga tā saucamo atkarību dzēšana no apziņas. Bet izdzēst nenozīmē nofiksēt šo stāvokli. Jo uz tīro apziņu, kā uz labi mēslotu zemi, atkal sēdīsies destruktīvās programmas, parazīti, kas no apskaidrotā cilvēka viedokļa spiedīs viņu un aicinās atgriezties vecajā stāvoklī. Un tādējādi, apskaidrotajam cilvēkam ne tikai jāsaprot to, bet arī jāsaglabā savs stāvoklis vesels, viengabalains, jāsaglabā un nedrīkst pieļaut destruktīvo nozīmju iekļūšanu tajā, ka tā vai citādi graus šo stāvokli. Tā arī būs pieredze, tas arī būs noteikts attīstības veids tajā vai citādā sistēmā.

Viena sistēma aicinās cilvēku attīstīties konstruktīvi, cita sistēma nospiedīs šo attīstību un centīsies atgriezt viņu veco nozīmju stāvoklī. Šī pretmetu cīņa arī ir Visuma pieredze, visu augstākstāvošo spēku pieredze, tajā skaitā arī cilvēka pieredze. Un tādējādi, apskaidrotajam cilvēkam jāsaprot, ka viņa ceļš nav viegls, ka tas nebūs bez mākoņiem, ka viņš tik un tā izjutīs noteiktus kārdinājumus, noteiktas prioritātes, nozīmes, kas tā vai citādi atradīsies pretējā pozīcijā nekā viņa kategorijas, nekā viņa nozīmes. To ir svarīgi saprast, jo apskaidrotajam cilvēkam, patiesi apskaidrotajam nav nekādas piesaistes (pieķeršanās) telpai, videi, viņš ir dāsns, viņš ir labestīgs, viņš ir laimīgs, brīvs, viņš atrodas visaptverošajā mīlestībā pret tuvākajiem, radiniekiem, visiem cilvēkiem. To ir grūti saprast parastajam cilvēkam, kas ir ieslēgts savā šaurajā telpā, kas ir ieslēgts tā saucamajā egocentriskajā mijiedarbībā ar tiem parametriem, kurus viņš sagaida nākotnē, kurus viņš noteica pagātnē. Šī egocentriskā mijiedarbība ļoti stipri sasaista mūsdienu cilvēku, un vēl vairāk, tā ir pat pastiprinājusies pēdējās desmitgadēs. Un tas nozīmē, ka tā saucamās telpas, vides spiediens, neskatoties uz to, ka tā ir pārveidota, ka tā ir daļēji demontēta, tik un tā šīs telpas, vides enerģētika, notikumi un informācijas plūsma saglabājas.

Tāpēc apskaidroto uzdevums ir iziet no veco nozīmju stāvokļa un pāriet tajā telpā, tajās kategorijās un pat koordinātēs, kas nes sevī labvēlīgu stāvokli, kas iekļauj tos cilvēkus, kas jau ir apskaidroti. Es nevaru teikt, ka tiks veidotas apskaidroto kopienas vai pilsētas, bet pavisam noteikti viņi atradīsies kopā, kā kāda sabiedrība, kā kāda līdzīgu domājošo sistēma, un viņu skaits pieaugs. Un turpmāk Skolotāju sistēma un Galvenais Noteicējs (apvienotā Augstāko Apziņu sistēma) pieņems lēmumu, ko darīt tālāk ar šiem cilvēkiem, jo viņi noteikti neiederēsies tagadējā scenārija telpā, un ir nepieciešams pārslēgties uz jauno scenārija gaitu, uz jauno notikumu gaitu. Tas ir tik acīmredzams, saprotams, jo audzējot puķes, ir svarīgi saprast, ko ar tām darīt pēc tam, jo šīs puķes kaitinās apkārtējo realitāti, apkārtējos notikumus, izsauks enerģētiski konfliktējošas attiecības apkārtējos novērotājos. Tāpat tā ir problēma apskaidrotajiem, tā ir problēma, kas satrauks to sistēmu, kas atbalsta šo telpu, jo apskaidroto pieaugums it kā graus to no iekšienes, it kā uzplēsīs to. Un šī gaisma, visurtiekošā gaisma ieviesīs disbalansu un destabilizēs novērotāja telpu. Tāpēc pati par sevi destruktīvā sistēma jau gatavo izolācijas scenāriju, paralēlo scenāriju attiecībā uz apskaidrotajiem. Bet šī ir pavisam cita saruna, tā vēl pāragra. Es domāju, ka mēs atgriezīsimies pie tās tikai šī gada augustā vai septembrī. Ar to es vēlos beigt. Visu jums labu! Paldies par uzmanību! Es esmu Panteleimons.

ČV: Paldies, Jums, skolotāj! Paldies par mācību.      Avots krievu valodā http://absolutera.org/group-5/article-1825   

Tulkoja Ina Irbe