Nonākušajiem dzīves strupcelēs,
Es lūdzu sev, apziņai, vai augstākam..
Es padodos saviem mērķiem,
Es padodos savām iekārēm, jo tās mani nekur nav vedušas par šo dzīvi ejot.
Es padodos vēlmēm stādīt augļus,
Es padodos vēlmēm plūkt augļus,
Es padodos vēlmēm radīt pret ieceri iegūt.
Es padodos savām prāta vēlmēm vai iegribām ko sasniegt vai īstenot jo zinu kurp tās cilvēku novedīs.
Es padodos vēlmēm kāpt kalnā jo no tā būs arī jākāpj lejup.
Es padodos vēlmei būvēt, jo vis būvētais reiz pagaisīs putekļos.
Es padodos vēlmei būt gudam, jo visas zināšanas reiz pārstās būt gudrības un stāsies vietā jaunas gudrības.
Es lūdzu brīvību no prāta, brīvibu no šiem kārdinājumiem, vai aprobežojumiem kuri ved mani prom no sevis.
Es lūdzu augstāko lai palīdzi man atklāt ceļu, lai palīdzi man virzīt ceļu turp kur man mājo sirds miers.
Turp kur man mājo miers prom no prāta kārdinājumiem un neizbēgamām bezjēdzīgām rīcībām.
Daudziem dzīves, ir raktas, daudziem dzīves ir mīlētas, daudziem dzīves ir darītas, gan viltus mocībās, gan viltus priekos, un tā arī pilnību, vai sevis piepildījumu cilvēki nav raduši, es lūdzu atbrīvo mani no prāta bezjēdzības rādot ceļu lidzsvaram, rādot ceļu patiesam esības mieram, radot vietu sirds piepildījumam prom no viltus kārdinājumiem.
Radi man/mums ceļu kurp mājo sirsnība, kur mājo cilvēcība, kur mājo pateicība, kur mājo atbalsts vienam pret otru, kur mājo prieks būt, kur mājo prieks dalīties, kur mājo viss tas pēc kā mūsu dvēseles alāž ilgojušās, bet būdami prāta mezglos nekad nesasnieguši.
Es lūdzu brīvību no prāta tumsonības, lai rastu gaismu dvēselē sirdī
Pateicība! Un priekā!
