Kalēja stāsti par CHI / Art of peace

Kalēja stāsti par CHI

14
0
0
Author : Matt & Enrico Channeling
Published : 2 h. ago

Senos laikos, ap četrpadsmito gadsimtu, kalnu ielokā stāvēja neliela smēde. Tajā dzīvoja kalējs, kuru ļaudis cienīja ne tikai par stiprajām rokām, bet arī par mierīgo prātu. Viņš mēdza teikt, ka dzelzs kalšana ir tikai puse no amata — otra puse ir pašam sevi izkalt. Katru rītu viņš iekūra krāsni un atkārtoja saviem mācekļiem: “Kal dzelzi, kamēr karsta.” Jo viņš ticēja, ka tāpat ir ar dzīvi — brīdis, kad dvēsele ir silta un drosmīga, nedrīkst tikt palaists garām.

Reiz pie viņa atnāca jauns puisis, kurš sūdzējās par neveiksmēm.

Kalējs tikai pasmaidīja un, sitot ar veseri pa kvēlojošu stieni, sacīja: “Dauzi tēraudu, kamēr kvēlo — ja kavēsies, nāksies dauzīt aukstu un tad darbs būs smags.” Viņš gribēja, lai puisis saprot — kad cilvēkā ir degsme, jārīkojas. Ja to atliek, sirds atdziest, un viss kļūst grūtāk.

Pie smēdes reiz pulcējās arī jaunieši no ciema. Kāda neprecēta meita sūrojās par savām kļūdām, un kalējs, nepaceļot acis no darba, noteica: “Jauna sirds biežāk kāpj uz grābekļiem — bet katrs sitiens māca, kur likt nākamo soli.” Viņš neteica to bargi; viņš zināja, ka kļūdas ir skolotājas, kas veido raksturu tāpat kā veseris veido dzelzi.

Taču visvairāk kalējs brīdināja no dzīvošanas pagātnē.

Kad kāds māceklis nemitīgi žēlojās par agrāk pieļautām kļūdām, vecais meistars pacēla nolietotu zābaku un teica: “Kurpnieks, kurš visu laiku domā par vecajiem darbiem, pats staigā caurām kurpēm.” Ar to viņš domāja — ja prāts dzīvo vakarā, rokas nespēj darīt šodienas darbu. Un tad viņš piebilda: “Nenonāc līdz caurajiem apaviem — pārbaudi savu ceļu, pirms dodies tālāk.”

Dažkārt ļaudis nāca pie viņa apjukuši, nespēdami izlemt, ko darīt. Tad kalējs iesmējās un jautāja: “Kā var apjukt starp divām priedēm? Kā var baidīties no akmens, kuram var apiet apkārt?” Viņš mācīja, ka bieži vien dzīve ir vienkāršāka nekā mūsu bailes. Apjukums rodas nevis no ceļa trūkuma, bet no drosmes trūkuma to spert.

Kalējs runāja arī par neredzamu spēku, ko viņš sauca par Ci — enerģiju, kas plūst cauri cilvēkam tāpat kā karstums cauri dzelzij. “Kad Ci deg pārāk strauji,” viņš teica, “cilvēks kļūst nemierīgs kā pārkarsēts tērauds. Kad tas kļūst smagnējs, cilvēks zaudē kustību. Bet, kad Ci ir līdzsvarā, roka sit precīzi un prāts redz skaidri.” Viņš ticēja, ka sakārtojot šo plūsmu sevī, sakārtojas arī dzīve — darbi kļūst vieglāki, domas mierīgākas, un ceļš pats sāk atvērties.

Vecais meistars bieži atkārtoja: “Tu plūc augļus tad, kad esi sasniedzis līdzsvaru.” Viņš stāstīja, ka tas nav tikai par maizi vai ražu, bet par pieredzi, kas ienāk cilvēka dzīvē. Kad prāts un sirds ir vienoti, šķiet, ka pati pasaule ieliek augli tavā plaukstā.

Gadi gāja, un mācekļi pamanīja — kalējs kļuva klusāks, bet viņa klātbūtnē valdīja savāds miers. Kāds reiz jautāja, ko cilvēks iegūst, patiesi iepazīstot šo plūstošo enerģiju. Kalējs ilgi skatījās kvēlojošajās oglēs un beidzot sacīja, ka, vadot un izprotot Ci, cilvēks pamazām tuvojas augstākai apziņai — vietai, kur vairs nav jāsteidzas un jācīnās, jo viss nostājas savā kārtībā.

Un tad viņš piebilda pavisam klusi — pats augstākais Ci stāvoklis ir tad, kad visa enerģija, kas jebkad radusies un izplūdusi pasaulē, atgriežas savā avotā, ieiet sevī un izzūd dziļā, bezgalīgā tukšumā.

I like it

We like it ( 0 )

Be the first to give a like
I like it

Add your comment:

Add a picture

Author : Matt & Enrico Channeling

Send message

My likes

My comments

456

Par mani

Ja nebūtu channelings dzīve būtu daudz daudz garlaicīgāka!! :D Priekā!