preloader
blog-image

Vīrietis tālā sibīrījā un lācis - Viena no manām iepriekšējām dzīvēm.

  •  2378    
  •  5    
  •  40    
  • Published : 5 mon. ago

Gribēju aprakstīt vienu no manām iepriekšējāmdzīvēm. Jau vairākas dienas sēž tā sajūta no tā Vīrieša kas biju es pats. Tie sižeti kurus redzēju : Es biju vīrietis kas dzīvoja laikā kad nebija elektrība, nebijas stikloti logi, mājas tika būvētas no nerūpīgi nozāģētiem kokiem,knapi kopā sastiķētiem, varbūt kaut ko līdzīgu redzētu braucot pa laukiem kur stāv pus sabrukušas pamestas koka guļbūves mājas, pelēkas,šķības bez pamatiem utt..

Šajā mājā es dzīvoju. Šausmas... Es biju vīrietis ar bārdu, drēbes bija šausmīgas, zobi daži nebija, mati izspūruši gari negriesti netīri, spalvainas roks, bet garāks nekā esmu tagad. Spēks arī bija lielāks, varēja just ka spēks man ir kaulos nevis muskuļos, lielu darbu varēju izdarīt bez problēmām un čīkstēšanām. Varētu būt ka ja mūsdienās cilvēkam kauli locās ko ceļot, tad cilvēks uzreiz atmetās, a.... nepacelšu... Bet tur bija sajūta ka kauli ir no dzelzs un celt var tos pašus baļķus kurus zāģēju. 

Vēlprotams bonusā... Es dzīvoju dziļā mežā,vienpatnis, un dziļos sniega puteņos. Mans pirmais priekštats bija sibīrīja. Bet nezinu vai tas ir precīzi. 

Lai nu kā, ir ieskats kā cilvēki dzīvoja daudzus gadus atakaļ, un mēs varam šodien bīstīties par to un šausmināties ak vai... bet ir lieta kas tomēr mums šajos laikos tiešām trūkst. Pat tiem kas dzīvo pārticībā...
 
Šim vīrietim - Es, bija ļoti skaista sirds. Viņš visu laiku smaidīja, jo juta savās sirdī patiesu laimi. Sirds vizuļoja mirdzēja un spīdēja. Viņš bija viens pats ar sevi un pilnīgi laimīgs. Pēdējās 3 dienas jau šī sajūta nāk un mani pārņem asaras. Essībās būtne tepat uz zemes ir bijusi. 

Manas domas par to ka cilvēku laimi nenosaka tas kas tev pieder, vai tas kas tev ir, vai to kāds esi. Tavu laimi nosaka, tas kāda ir tava attieksme pret apkārtni. Šis vīrietis bija ļoti atvērts ar katru nākošo savu sperto soli biezā sniega segā, viņš nebēdājās kad māja brūk, viņš nepārdzīvoja kad māja ir netīra,viņš nebēdējās kad nav ko ēst. Visu šo iztrūkumu aizpildīja essības pārpilnība. Es esmu un jūtu sevi, es esmu un jūtu savu mirdzumu sirdī, es esmu un jūtu šo dievišķo mirdumu kas aizskalo prom ikvienu domu par nepilnību šajā brīdī. 

Pats dievišķais ir man līdzās,un izpildās šādi caur mani šajā skaistajā vietā un pasaulē. Es varu justies skaists, pietiekams, pilnīgs arī vietā kur nav neviena, es varu justies pilnīgs arī vietā kur ir nabadzība. 

Kāpēc cilvēki mūsdienās,kur ir pilnība materiālā pasaulē salīdzinoši ar tiem laikiem nespēj tā justies?

Vien doma paliek, kas vispār cilvēku padara laimīgu....
Šis vīrietis bija laimīgs jo viņš katrā ieelpā un izelpā juta kā šī dievišķā gaisma ienāk piepilda, un izelpā atlaižas. Šī gaisma lika smaidīt, šī gaisma un mirdzums sirdī lika atlaisties un saprast un sajust savu patiesās būtības klātbūtni kas ir bezgalīga mīlestība pret visu notiekošo.

Šī iepriekšējā dzīve kas ik pa brīdīm man atsaucās, liek man sajust šo vīriešā sirsnību, vienpatnību, un man nesaprotamo vēlmu tādos apstākļos dzīvet. Bet pavisam noteikti, liek apskaust to dzīves baudījumu ko viņš iegūst!

Priekā un mīlestība. Bārdainais sibīrietis sabrukušā mājā, no dzīves sajēdz daudz vairāk kā mēs ezotēriskie grāmatu lasītāji - tas humoram. Priekā:D

 

Kamēr rakstīju atnācā vēl papildus stāsts par brūno lāci.
Gribās jau teikt tagad es bieži devos pastaigās pa mežu, kājas man bija garākas nekā tagad, un spēcīgākas,tās dziļāk iebrina sniegā. Dažbrīd uznāca nervozitāte kad tika iekāpts tik dziļi ka līdz gurniem un zari nolūza pie kā turējos un sanāca kārpīties ārā no dziļās bedres ko sniegs bija aizsedzis. Es meklēju vietas, ir vietas uz zemes, kur mīt patīkamaenerģija, tās dažreiz mainījās atkarībā no laika apstākļiem, un dziļos mežos dažreiz vienu atrasto vietu otru reizi ir grūti atrast, bija arī laiks kad apmaldījos mežā un vairākas dienas gulēju mežā meklējot mājup ceļu. Daba mani mācija, un man nācās mācīties no dabas. Bet šajos brīžos bija nervozitāte. Savu sirsnību parr ko tika aprakstīts es tad nebiju tik ļotimantojis kā vien pēc šīm apmaldīšanām mežā. Pagāja 3 dienas, es biju satraucies nēēdis, un pārrsalis man kreisāi kājāi pirksti bija zili atsaluši. Bija izmisums, un dusmas. Kad tu staro izmisumu un dusmas, meža dzīvnieki to ļoti uztver un uzreiz ierodas. spēcīgas emocijas ir viņu saucēji. Un šī spēcīgā dusma arī viņus aktivizē uz dusmām. Un tas bija lācis kas dzina man pēdas.

Kad sastapos ar laci aci pret aci, mani bija skaidrs ka es miršu. Un kļūšu pa ēdienu, kur nosākuma man nokodīs roku, tad kāju utt.. Bet lāča acīs ieskatoties es sajutu to sirsnību, šis lācis ir sens un vieds, un šos mežus pārzin jau sen. Ja es savos 20- 30 gados, biju nedaudz mežu iepazinis, tad viņa starojumā bija - Es lācis ne vien esmu iepazinis mežu bet saplūdis ar to. Šīs ir manas mājas, mežs ir vienots ar mani... Un ko tu te tāds satrakojies cilvēks tracini mūsu labvēlīgo meža vidi, tavs stress šeit galīgi neiederas. Bet saskatoties acīs, lācis manī ieraudzīja bailes, un skumjas, un pārdzīvojumu jo es meklēju mājup ceļu... Lācis manī ierdaudzīja patiesumu, dievišķumu. Viņš no dusmu rūkšanas kļuva par miermīlīgu dzīvnieku, un apgūlāsman blakām. Lācis kļuva parrmanu dzīvības glābēju viņš nogūlās man blakām un apgūlās, es apgūlos pie viņa ciešās brūnās miesas, un viņš sasildīja mani. Viņš iedeva man mieru, un to sirsnību un viedumu ko šis dzīvnieks staroja es izjutu. Tajā naktī guļot kopā ar savu lielāko biedu un skatoties koku zaros un zvaigznēs es sajutu ko vairāk. Sajutu vienoto kas vieno mūs gan kokus, gan zemi, gan lāci, to visu vieno tīkls kas ir un plūst caur šo patiesumu un sirsnību. Tajā vakarā es sajutu to kā šī sirsnība mani piepilda... Es sajutu mežonīgo baili pārvēršoties mežonīgā mīlestības tīklā. 

Es sajutu kā solis ko lieku pie zemes, saplūst ar visiem tuvākiem kokiem riņķī. Sajutu to stirnu un briedi kas skrien 3km tālāk rietumu virzienā ar saviem bērniem. Sajutu vēsumu kas nāk no austrumu virziena. Kā kokiem galotnes šūpojas. Es sajutu kā visa šī dzīvības enerģīja plūst caur mani un kā mēs visi esam saitīti. 


Šis lācis, manas dusmas, bailes, un izšķiošā nakts. Pilnībā izmainīja mani. No tās reizes, es nemeklēju neko citu kā ši dzīvības dievišķo plūsmu. Es un mēs ikviens esam daļano šī dievišķās saiknes, un ko līdz es šo saikni sāku zaudēt, es lieku kāju pie zemes, speru soļus uz priekšu, smaidu savai dzīvei, grūtībai eju pretīm. Šī saikne izveidojas un smagais kļūst kā vien Dievišķa izpausme.

Vienu gan es uzināju vēlāk... Ja lācis grib ēst, viņš apēdīs tevi vienalga vai tu esi labs cilvēku draugs vai nē. Par laimi toreiz viņam negribējās ēst.



Add images


  I like it

Add your comment: