preloader
blog-image

Mūks ar kapli rokās meklē apskaidrību

  •  911    
  •  2    
  •  10    
  • Published : 5 mon. ago

Stāsts sākās Channelinga laikā, te nu tas tiks biš pārveidots lai izklausītos pēc stāstāmā.

Senu kalnos, Senajā Tibetā. Ir vieta kuru dēvē par Templi un tajā pašā laikā par klosteri. Tajā dzīvoja senais skolotājs, kas bija apskaidrojies. Savu apskaidrību jau mantojis bērnībā, vērojot akmeņus, un cilvēkus būdasm miera un pauzes stāvoklī, vaicājot sev 13. gadu vecumā, bet kas ir tas kas vēro?? Šim acu priekšā nekurienes vidū pavēries portāls, no kura iznācis vēlviens cilvēks, būtne, skolotājs un teicis, Neuztver dzīvi personiski, nekam nav nozīmes, viss ir beznozīmīgs. Apsēdies blakām jaunēklim tas deva viņam šo izpratni. 50 gadus vēlāk.

Šis skolotājs pilnībā saprastams dzīvi jau 13. gados būdams, ieguvis arī apskaidrību, un ceļu arā no samsāras. Samsāra ir rats kas nemitīgi griežās, tas ir cirks un troksnis tajā pašā laikā, kas nemitīgi griežas un rotē apkārt zemes lodei. Troksnis kas visu laiku džinkstēs. Troksnis kas nekad neapstāsies. Un te klosterī, mēs nākam atbrīvoties no šīs samsāars.

Skolotājam skolēnu nebija daudz, tie arī bija jauni cilvēki, kuri meklēja apskaidrību. Tie paši bieži nezināja ko vēlās, tāpēc skolotājs deva šiem uzdevumu, doties alā. Uz ilgāku laiku. Nesaprašana, dauzi jautājumi, troksnis galvā, bet ko teiks skolotājs to arī darīs. Alā būdami un atgriežoties atpakaļ, skolēni sastapa iekšējo stāvokli ko sauc par vērošanu. 

Skolotājs audzēknim skaidro. Redzi... No kalna ripo lejā akmens. Skolnieks atbild. Dīvaini, kā tas notiekas... Es vēroju to kā, Es redzu vērojumu par ripojošu akmeni... Skolotājs smaida, un šo skolēnu paņem tālākās apmācības jo tagad viņš ir gatavs nākošai mācībai.

Jaunais skolnieks Petjka. Ir apjucis, te ju visa dzīve liekas dīvaina, par ko cilvēki perās, par ko cilvēki strīdās, nemitigi trokšņo. Skolotājs Petjkam iedevis kapli... un teicis, tagad kaplē dobes... Petjka pirmajā brīdī aizdomājies, bet kāpēc, otrajā, juzdams vērošanu, atgriezies savā būtībā, es redzu to ka es vēroju procesu kas notiekas, un pats notiekošais ir vērojums. Kaplējot gruvešus ko sauktu par dobi, šis apstājies un lūkojies smiltīs... Un abrīno to skaistumu, un apstājies uz meditāciju lai izjustu šo vērojošo klātbūtni. Skolotājs redzot Petjkas panākumu smaidījis, lai gan skolotājam cits stāvoklis kā smaidīšana nemaz nebija. Šoreiz smaidija tikai vēl vairāk.  Skolotājs pārējiem studentiem piedāvāja, grīdas pamazgāt, uz ko studenti atbildēja, nu tu ko, mēs tikko no alas atnācām, un mēs esam kas vairāk tagad utt. Uz ko skolotājs teica, labi... Dodieties atpakaļ, alā, vai pa mājām atnākiet vēlāk citu reizi pēc dažiem gadiem. Uz ko pamatojot, ka vēl notiekās iekšējais strīds, un iekšējais strīds domās, ar uzskatiem, viedokļiem, ir prāta slogs pašam pret sevi, cietums pašā.

Smaidīgais pasaucis Petjku un teicis nākošo mācību. Petjka... Dārgais... Nav nozīmes nekam, itin nekam... Skaties, rekur cilvēki lūkojas uz akmeni, cenšoties izprast, vai tas ir liels, vai mazs, sens vai jauns, ovals vai kantains... Un cilvēki izsaka savus viedokļus vienam par otru skaļākus. Neiesaisties! Tev varbūt mīt un nāk izpratne, bet neiesaisties... Neveido slogu un uzskatu cietumu pats sevī. Brīvs ir tas kurš ir brīvs no piesaistes vērojumā.

Petjka neko nesaprata, bet saprata to ka Smaidīgajam balss ir ļoti skaista, un jūt patīkamu sirsnību no Smaidīgā, bet no akmens diskusījas.... Teju tas sauc paskaidrot citiem, teju tas sauc izteikt viedokli, teju tas prasās pēc diskusījas, bet ja Smaidīgais saka neiesaistīties tad nu neiesaistīšos. un turpināšu kaplēt vagu. 

Petjka apsēdies kādu dienu svētības stāvoklī, radošies 1001 jautājumi. Apjukumā nezinot ko darīt, šis pamodinājis Smaidīgo skolotāju, viņa svētvietā. Ieraugot ka skolotājs neguļ, nēed, nedzer, vienkārši sēž un smaida... Vaicājis.. Skolotājs sāka smaidīt vēl vairāk. Redzot 1001 vienu jautājumu. Skolotājs saka.. Beidzot tu ielūkojies savā spogulī. Katram šī apgaismība nāk periodiski, atkārtoti, vai citiem konkrētos datumos. Ielūkojies sevī, tu redzi, visu nesakārtotību sevī, visu to neizdzīvoto, visu to nesaprasto, un visu to ko vēl vēlies meklēt. Apgaismība sauc tevi, tev ir iespēja ielūkoties sevī un saprast vai esi tam gatavs. Vai esi gatavs atlaist šos jautājumus, un šīs vēlmes, sārmus, kārdinājumus pēc pieredzēm, vai nē. Apgaismība nav šeit lai atņemtu tev pieredzi, apgaismība ir lai tu spētu ielūkoties sevī un pats veikt lēmumu. 

Petjka teica- Es labāk kaplēju dobi nevis strīdos par to vai akmeņi ir apaļi vai kantaini. Skolotājs pasmaidīja, smaids jau stiepās līdz acīm un tālāk. Teica - Skaiti mantru... Es esmu pazemīgs, man ir kauns, ka šajā svētās gaismas priekšā, manī ir šī netīrība, šī vēlme pēc kārdinājuma, šī vēlme strīdēties par akmeņiem. Es vēlos atlaist, es vēlos atbrīvot šo netīrību. Es lūdzos sev piedošano par to ko sev pāri esmu darījis.. Skolotājs teicis vēl papildus... Šīs apskaidrības priekšā, skaiti šo mantru, un visus 1001 izjūtu, jautājumu, vēlmi,  attīri no sevis. Piedod sev..

Pagājis laiks. Smaidīgais skolotājs devies pagalmā.. Ieraudzījis Petjku... un skaisti sakaplētu dobi, un Petjkas smaidu.. Viss bija saprasts. Es zinu ka tu zini, tu zini ka tu zini, es jutu ka tu zini. Es jutu ka redzi. 
Brītiņu vēlāk ieradušies senie skolonieki ko smaidīgais Sūtījis prom. Skolnieki būdami prom pielāējuši pilnas artilērijas ar zināšanām un vaicājuši skolotājam daudz grūtu jautājumu. Cenšoties ieskaidrot skolotājam ka alā nav jāiet, un akmens tomēr ir kantains. Uz ko smaidīgais pat neatbildēja, bet vaicāja Petjkam... Tagad tu zini kas ir Samsāra, un paša cietums. Petjka pasmaidīja, bet abi neko neatbildēja.

Pagāja virāki gadi... Kad Smaidīgais saviem skolēniem devis priekšnesumu. Saicinājis tos kopā. Smaidīgais teicis sekojošus vārdus. Mani audzēkņi. Ir pienācis tas laiks. Savas mācības es atstāju Jums. Virziet tās tālāk. Apskaidrību spēs saprast tikai tie kas to ir sasnieguši un spēs nodot tālāk tikai tie kas to ir pieredzējuši. Es svinīgi paziņoju, un smaids jau sniedzās apkārt visai sejai. Ka es dodos ārā no samsāras, mans cikls ir beidzies! Un pateica pateicību saviem skolēniem, gaismas vilnis iestājāspari smaidīgajam, te nu tas vairs nesmaidīja, bet staroja un spīdēja smaidā. Tas izšāvās no ķermeņa un atgriezās atpakaļ savā būtība un apskaidrībā, kur jau bijis ir vairākārt šajā tempļa laikā un klosterī, šoreiz tikai uz visiem laikiem. 

Petjka sapratis tagad ka nu ar šiem cilvēkiem, kas cenšās saprast akmens ir apaļš vai kantains būs jākrāmējas viņam pašam... Un balss atskenēja galvā no skolotāja, Petjka... Atceries, - Vai nu kaplēt vagas, vai sēdēt alā, vai atnāc pēc 10 gaiem! Un Petjka pasmaidījis... Labi, jauniņie pa alām, pēc alas kaplēt dobes... Pēctam pienākiet.


  I like it

We like it ( 10 )


Add your comment: