Soe

Soe lidinājās gaismā. Soe nebija ne vīrietis, ne sieviete, bet gars, taču arī tad varēja izšķirt tā australoīd – afrikāniskos vaibstus, kas bija saglabājušies no pēdējās iemiesošanās reizes. Viņš gaidīja savu Matricas Izpildītāju. Vienu no Matricas Rīkotājiem, kas atbildēja par noteiktu Zemes vai citu pasauļu iedzīvotāju sektoriem. Īlejs kavējās un Soe izbaudīja debesu vieglumu, kura tā bija pietrūcis uz Zemes, taču viņam vajadzēja atgriezties, lai turpinātu mācības. Tik daudz kas bija nogājis greizi. Šobrīd viņš saprata, cik no šejienes tas izskatās vienkārši, taču tā nekad nebija nonākot uz Zemes. Bija dzīves, kurās Soe bija dzīvojis kā sieviete un dzīves, tādas, kā pēdējā, kurā bija ieradies kā vīrietis. Starpposmos viņš bija tikai gars un šobrīd, tāpat kā pēdējā reizē, viņš vēlējās atkal būt vīrietis. Tam bija savi iemesli, kuri nebija devuši mieru visā Zemes dzīvē, un par kuriem viņš bija gatavs tagad cīnīties ar Īleju.

Matricas Izpildītājs kā vienmēr parādījās pēkšņi. Steidzīgs, nevaļīgs, ar biezu grāmatu platā tērpa padusē. Viņš atbilda visiem rakstveža priekšrakstiem. Pat pirksti nez kādēļ bija notriepti ar tinti, kuru debesīs neviens tik pat kā nelietoja. „Pieķeršanās raritātēm”- īgni nodomāja Soe.

Īlejs nesteidzīgi apsēdās uz no nekurienes iznirušā krēsla un viņam priekšā parādījās galds. Rīkotājs nesteidzīgi uzlika uz tā grāmatu un atšķīra. Soe juta, kā kļūst smagāks. Tā vienmēr bija reakcija uz Matricas Izpildītāju parādīšanos, tomēr viņš turpināja lidināties, kaut vieglums bija zudis.

-          Nu, tā, – pienācis tev laiks doties uz Zemi, turpināt labot kļūdas un mācīties. Pietiekoši esi te slaistījies. Konsīlijs vēlējās, lai tu būtu sieviete, bet šoreiz tas nav obligāti, tikai vēlamais faktors. Tev ir tiesības izvēlēties. Kā sievietei tev dzīve būtu iespējama vieglāka, nekā atkārtoti kļūstot par vīrieti, – sāka runāt Matricas rīkotājs.

-          Paldies. Ja iespējams, es topošajā dzīvē izvēlos būt par vīrieti, taču man ir kāds lūgums.

-          Lūgumus es nevaru izpildīt. Varu tikai ieteikt, viss atkarīgs no konsīlija galīgā lēmuma, kurš tev tiks paziņots pirms došanās projām.

-          Īlej, uzklausi, lūdzu! Es ar šo domu nodzīvoju visu savu draņķīgo Zemes dzīvi, kurā tu mani iegrūdi!

-          Nav taisnība, Soe, tas bija konsīlija lēmums, un tās bija tikai tavas kļūdas, kuras nepraties atstrādāt, kaut norādes tev tika dotas ik uz soļa! Ja vien būtu tām klausījis, nevis izdabājis tev piešķirtajam, vājajam ķermenim, mūsu saruna būtu citāda.

-          Daļa taisnības varbūt tev ir, bet reizēm man šķiet, ka tā jūsu bodīte nekā nejēdz un jūs visi esat sen aizmirsuši, ko nozīmē visur vilkt līdzi ķermeni un sajust, kā tas dilst, iznēsājas, bet tu vēl neesi pat kārtīgi dzīvot sācis.

-          Tā bija tava izvēle jau pirmsākumā. Gribēji būt stiprs un pierādīt Viņam, bet patiesībā domāji par sevi un slavu, ko iegūtu izturot. Tad nu izturi to, ko izvēlējies. Kad ceļš sākts, atlaides vairs nepastāv. Par velti lielākie ieguvumi netiek dāvināti. Jau pirmsākumā tevi vadīja godkāre, tikai kur tā tevi noveda... Trīs pēdējās dzīves tik pat kā kaķim zem astes – tā laikam jūs sakāt uz Zemes. Redzi, kā atceros, - Īlejs ar sevi apmierināts sagrozījās krēslā.

Soe sašūpojās. Palidoja uz augšu, uz leju un pāris reižu izmainīja nokrāsas no sarkanīgas uz zilu, tad tumši zaļu, līdz zeltainam un oranžam. Saruna nekur neveda un viņš nolēma ķerties vērsim pie ragiem.

-          Es zinu, tev pieejami arī citu Zemes sektoru gari un, kā vienam no trim galvenajiem konsīlija pārvaldītājiem, tev ir tiesības rīkot ikviena sektora iedzimstošos garus. Tad nu man ir kāds lūgums... – un te Soe saminstinājās.

Pēkšņi viņš jutās tik sīks, pazudis un nevarīgs. Īlejs slējās pār viņu kā Pastarās tiesas milzis. Soe juta, cik daudz viņā pašā vēl no Zemes. No nevarības šo milzīgo spēku priekšā, kuros viņš bija tikai apgreidojams smilšu grauds. Viens no neskaitāmiem miljardu miljardiem, par kuru, ja pazudīs, nevienam galva nesāpēs. Bet vai Viņam sāpēs? Kādreiz taču arī Soe bija nācis no Viņa. Milzīgā, visu esošā Absolūta, kurš reizēm parādījās kā iemiesota miljardās daļas būtne, vāja un tāla atblāzma, kura žilbināja tik spoži, ka tuvumā bija grūti noturēties nesadaloties un neizjūkot. Tuvu tam, lai atgrieztos un pārvērstos elementārās enerģijas vērpetēs un izzustu veselumā vēl pirms noliktā laika.

-          Nu, - Īlejs nepacietīgi uzsita pa atvērto grāmatu un Soe saspringa, jūtot, kā atgriežas spēks un cīņasgriba.

-          Tu zini, pēdējā dzīvē es biju pa daļai Austrālijas aborigēns ar jauktām asinīm. Mans tēvs bija Austrālijas aborigēns, kurš centās dzīvot balto cilvēku dzīvi, bet iemīlējās manā mātē, kura bija darba meklējumos iebraukusi melnādainā amerikāniete. Tēvs nodzērās, māte mūs pameta, neiegūstot pilsonību, un tu zini, ka nekāda prātīgā dzīve man nesanāca, lai kā biju to vēlējies.

Īlejs apstiprinoši pamāja un turpināja klausīties, vienlaikus ar spalvaskātu piemetot kaut ko uz grāmatas malām.

-          Es agri sāku dzert, tāpat kā tēvs. Nebiju ne īsts aborigēns, jo tēvs bija izstumts no savējo vidus, ne arī varēju doties meklēt bez pēdām pazudušo māti, jo skaitījos Austrālijas pilsonis un Amerika mani nepieņēma. Aizbildniecība piederēja tēvam un viņš no tās neatlaidās. Vienīgais prieks bija sērfošana, ko apguvu no tādiem pašiem klaidoņiem un gadījuma strādniekiem, kā es. Aborigēni nesērfo, bet viņi jau mani neskaitīja par savējo. Un baltādainie arī nē. Manas kājas nebija tam piemērotas. Nekas nav skaistāks par bangu dārdiem un traukšanos milzeņu mugurās, kaut tas vienmēr bijis baltādaino prieks un privilēģija.

 Tajā reizē es piestrādāju kādā viesnīcā uzkopšanas un remontdarbos. Tu zini, ka galva un rokas man vienmēr strādājušas labi un, līdzīgi kā tēvam, padevās dažādi melnie remontdarbi, sākot no santehnikas un beidzot ar automašīnām. Tā nu pelnījos. Un, lūk, šajā viesnīcā iebrauca divas draudzenes. Viņas nebija austrālietes. Viņas bija amerikānietes, tāpat, kā mana māte, tikai baltās. Viena bija tumšmate, bet otra... Man būtu vajadzējis nakšņot pie viesnīcas sliekšņa un neizlaist no acīm! Tā vietā vakarā pēc sērfošanas aizgāju uz bāru. Tur sēžot, nolēmu nākošā rītā noteikti iepazīties ar to otro, bet... Kad rīta agrumā aizgāju, izrādījās, ka draudzenes jau tajā pašā vakarā devušās tālāk un neviens nezināja pateikt, kur. Nelīdzēja pat viesnīcas reģistrs, kuru izlasīju.

-          Viņa uz tevi pat nepaskatījās, - vienaldzīgi piebilda Īlejs, paceļot acis no grāmatas. – Viņa tevi pat neredzēja. Un to ierakstu tu slepus norakstīji, pie reizes piekukuļodams recepcijas darbinieku.

-          Tas neko nemaina, - Soe pacēlās augstāk un ap gara ķermeni parādījās zaigojums.

-          Neko skaistāku visos savos mūžos neesmu redzējis. Un, pat ja šis skaistums ir zudis – tas joprojām ir tur, tikai dziļumā. Visās sievietēs pēc tam es meklēju tikai viņu.

-          Zinu jau, - blondīnes! Un gandrīz visas atteica. Tagad tas varbūt ir gars, kas atpūšas, vai pārdzimis vīrietis vai kāda dzīves neglītene, pārmaiņas pēc. Zini, arī tu pēdējā dzīvē nebiji skaistulis.

-          Labāk savieno viņu ar mani šajā, topošajā dzīvē, es zinu, tu vari.

-          Viņa galīgi nav mans sektors! Jums nav it nekā kopīga. Tu domā, es esmu brīnumdaris?

-          Nē, tu vienkārši to spēj.

-          Jūs, kas mācāties uz Zemes, goda vārds, esat vistrakākie! Jūs iedomājaties, pavicināšu spalvaskātu un viss notiks?

-          Īlej, cik ilgi tu esi man aizbildnis?

-          ... nu, drīz jau būs mūžība. Kā tu man esi apnicis ar visiem saviem nesaprātīgajiem gājieniem un ceļošanu no vienas galējības otrā. Atceries, kad biji svētulīgā, fanātiskā katoļu mūķene, kura ienīda visus vīriešus, kalpojošo priesteri ieskaitot? No kurienes tevī šis galējības?

-          Bet vai līdz šim es esmu tev ko lūdzis?

-          Nu, šis un tas jau būs, taču šoreiz tu prasi neiespējamo. Neviens pavediens jūs nesaista.

-          Tu vari sasiet. Es šoreiz tevi lūdzu! Ļoti. Nekad neesmu to darījis, bet tagad daru. Nezinu, kas tas ir, bet, ja nesasiesi, pat nezinot, meklēšu visu savu dzīvi. Tu nezini, bet varbūt Viņš jau ir sasējis šo mezglu? Tad dod iespēju to atraisīt!

Īlejs šķirstīja grāmatu, murminot bārdā, tad pāršķīra pilnīgi baltu un tīru lapu un pacēla skatienu. Tas bija ciešs, caururbjošs un mūžību sens. Noguris, taču neatlaidīgs.

-          Kaut kas tajā ir. Varbūt tiešām dot tev iespēju? Bet būs tā, kā noteikšu es.

-          Esmu ar mieru.

-          Tas gars ir atgriezies uz Zemes un otro reizi pēc kārtas izvēlējies būt par sievieti. Šoreiz ne tik skaistu un ne tik brīvu. Viņa ir bijusi precējusies un tagad šķīrusies, audzina divus bērnus. Tā viena dēļ viņa ir atgriezusies kā sieviete, jo tālā dzīvē abi bijuši mīļākie un cita iespēja piedāvāta netika. Jums abiem ir parādi, kurus šādā veidā varat atstrādāt. Tavu tēvu izraudzīs konsīlijs un dos iespēju viņiem satikties, lai tu ģimenē ienāktu kā trešais bērns, taču brīdinu, viņa tevi nemīlēs. Nekad.

-          Tas nav svarīgi. Es viņu mīlēšu par mums abiem. Un, kaut uz brīdi, es būšu viņai vistuvākais no visiem, jo būšu viņā pašā. Un tas būs mans paradīzes laiks, kuru izvēlos.

-          Pat tad, ja viņa tevi ienīdīs?

-          Jā.

-          Ja tev izdosies izturēt un neizniekot piešķirto laiku un izpildīt kaut daļu no parādiem, tā var kļūt arī par tavu pēdējo dzīvi uz Zemes.

-          Es priecāšos, ja varēšu palīdzēt mums abiem. Tajā garā es ieraudzīju to, ko esmu meklējis cauri dzīvēm, kaut nekad neesam tikušies. To, kādēļ tā notika, ir tikai Viņa ziņā.

Soe sašūpojās un juta, kā atgūst vieglumu. Priekšā bija grūtais ceļš lejup, taču šoreiz tas viņu nebiedēja. Kaut īsu mirkli, bet viņš šūposies pašā Paradīzes vidū. Visskaistākajā no sapņiem. Un, visgrūtākajā.

Īlejs švīkstinot kaut ko rakstīja uzšķirtajā baltajā lapā, ik pa brīdim nopūzdamies. Arī viņš, lai tiktu tālāk, bija atkarīgs no šiem iedomīgajiem, neaprēķināmajiem un tik brīvdomīgajiem gariem! Neviens no tiem negribēja viņu saprast. Grūtās izvēles, kuras bija jāpieņem, līdz ar šiem gariem krītot un ceļoties. Īlejs skatījās baltajā lapā un redzēja vecāko dēlu, kurš bija nedalīts sievietes mīlulis. Un viņš nebija slikts, šis dēls. Soe ienāks nemīlams un negribēts. Vai viņš spēs atcerēties, kāpēc? Piedot un palīdzēt arī viņai, tai, kura kļūs par viņa māti? Mīlēt bez nosacījumiem? Viņa bija skaista jebkurā gadījumā. Tas bija gara skaistums, tik pat brīvs un kaislīgs, kā Soes. Tas bija risks. Īlejs tik sen bija projām no Zemes un neilgojās atgriezties šajā svētītajā elles katlā, kurā vētījās graudi un, atbrīvojoties no sārņiem, kausējās zelts. Bet viņš atcerējās. Kalnus, askēta gadus, rīsa laukus, nāves un piedzimšanas. Nu viņš bija cits. Un tie, ar kuriem viņš bija kopā, tagad bija citi. Vai Soe novērtēs viņa risku?

Īlejs lēni uzvilka pēdējo zīmi, uzpūta lapai un aizvēra grāmatu.

-          Esi gatavs?

-          Jā, - gandrīz jautri atbildēja Soe un pievēra savas gara acis, kas neierobežoja redzēšanu cauri plakstiem. - Un, ja tuvumā būtu jūra, tas būtu pavisam labi!

-          Neceri! – norūca Īlejs, - visus labumus nevar gribēt.

Soe pasmaidīja.

-          Ir laiks!

-          Es gaidīšu tevi atgriežamies, - Īlejs piecēlās, uzsita ar grāmatu pa galdu un tas pazuda. Pēc mirkļa, pagriezis muguru, izgaisa arī pats Matricas Rīkotājs un reizē ar viņu, Soe lēnām izkusa mirdzošajā, visaptverošajā gaismā.