Tas varētu būt Baltā nama jaunais slogans. Lai gan atklāti runājot, būt trakam ir nesalīdzināmi interesantāk, nekā “normālam”, kas arī ir diagnoze, un vēl garlaicība turklāt. Un vispār, kurš gan bīda cilvēces vēsturi, ja ne trakie?

Kad sūdi ielidoja ventilatorā Padomijā, tad radās aņuks par divām govīm līdz ausīm piedirstā kūti, kur viena stāsta par perestroiku tur laukā un cerībām, ka arī šo bēdu ieleju kāds beidzot iztīrīs. Uz ko tā otra, kurai sūdi jau līdz apakšlūpai, savai draudzenei izmisīgi lūdzās – Tu tikai nedirs! Tu tikai nedirs!!

Un ja reiz “Prestroika 2.0” šoreiz ķēra Ameriku, tad riktīga vesterna kino kanoni paģēr, lai mežonīgo rietumu miestiņā uzrastos ne vien jaunais šerifs, bet arī bariņš kovboju, kuri daudz labāk šauj, nekā muld. Un vēl tur kaut kur filmas finālā uz centrālās štrāses starp krogu, ieroču bodi un mauku māju kā visas kriminālās drāmas kulminācijai starp “labo” un “slikto” būtu jānotiek zobs pret zobu divkaujai ar koltiem abās rokās.

Ja kas, tad es ar popkornu balsoju Par, jo, kā smejies, piedzimt cilvēces pēdējo impēriju sabrukumu laikmetā ir varen ziņkārīgu, azartisku un drosmīgu dvēseļu izvēle. Tā kā - priekā, draugi! Priekā!

Un vēl klusā cerība ir tā, ka tas šerifs ir pavisam traks un pirms cauršauts dzīvs vai miris iegāžas ar ģīmi ceļmalas putekļos, pagūst parakstīt rīkojumu par UFO failu atslepenošanu. Un galu galā cik tur tā darba – čiriks un gatavs! Tā teikt, viens mazs skrebelējums ar pildspalvu un milzīgs solis visai cilvēcei!